I'm so tired of acting tough

Mana dzīve iet kā pa viļņiem, un mani tas galīgi nesajūsmina. Tikai brīžiem. Vakardienas balle sākās ar pilnīgo emocionālo pagrimumu par sīkumiem, kuri varbūt tikai man liekas svarīgi, tad vēl uztraukums par to stulbo filmu, bet līdz vakara beigām balle bija pataisījusi mani reāli HIGH no pozitīvajām emocijām, tomēr atpakaļceļā uz mājām sakreņķējos par šo to, it kā neko, tikai laikam par to, ko uzskatu par manas dzīves jēgu. Liecību diena skolā atkal uzbūra konkrētāko smaidu manā sejā, uķi-puķi, tas bija riktīgi jauki, un man tiešām pietrūks mūsu klases šīs divas nedēļas, bet tad jau mājās un mātes kundze ar saviem smiekliem un visu pārējo, kas viņai ļoti padodas, panāca to sajūtu, ka es nekas vēl nebiju gribējusi būt tālu no mājām. Tālu, ļoti tālu.

Bet lohuj par manām sačakarētajām smadzenēm, kas normāli atsāks darboties tikai tad, kad pavasara saulīte sāks glaudīt vaigus. Tagad labāk palasiet par kaut ko pozitīvu! :)

Tātad balles diena sākās gana nesakarīgi, skolā kaut kāds sviests, pēc ceturtās stundas ar Jāni un Kārli pilnīgi oficiāli pazudām un devāmies uz Jāņa neizremontēto, bet riktīgi foršo dzīvokli (kuru mēs ar Kārli labrāt ieņemtu, lai nokrāsotu sienas un gulētu istabas vidū uz matračiem), kur ierēcām par Jāņa tapešu līmēšanas skila neesamību, kurinājām kamīnu un, ā, jā vispār montējām filmu klases priekšnesumam.

Beidzot tikām ar to galā, es pa ceļam uz skolu ienesos pēc savas kleitas, tad skolā mazliet pagulēju uz galdiem, kamēr tie divi ēda vistiņas un uzvedās galīgi kā galīgi nepieauguši.

Tad uzradās pārējā mūsu ballētāj-klase, es jau sāku satraukties par mūsu video, un, kad nonācām pie mūsu klases galdiņa, es jutos kā uz vemšanas robežas.

Jā, tika viskaut kas nočakarēts, bet man prieks, ka montāža mums tiešām bija gana profesionālā līmenī.

Nu ja, balle pati par sevi bija viens ellīgi smieklīgs, jautrs un lustīgs pasākums, man prieks, ka biju tur.

Andrīts-brālīts-mīļumiņš jau arī izārdījās, pirms tam gan tielējoties kā kaut kāda meitene, bet arī šī tradīcija tika turpināta, tāpēc-CHECK

Mums ar Solveigu bija īsta biroja ballīte-viņai ar Vladlena kaklasaiti ap galvu un man ar Kārļa žaketi mugurā...plecos...elkoņos...plaukstu locītavās. LOHUJ! Galvenais, ka mēs noballējāmie kā nākās ar gandrīz visu mūsu trako klasi, un kārtīi noķērcāmies pie "Cryin'" Pasākums tiešām beidzās vēl pirms sākās, pat "kreklu-nafig" bija tikai uz dažām minūtītēm (what kind of fun?)

Paldies Solveigai par biroja ballītes gara uzturēšanu un manis nepamešanu, Sandrai par būšanu un foršo izskatu, Martai par ballēšanos un foršoforšoforšo rokassprādzīti, Paulai par ballīšu devēselismu un pilnigi oficiālajiem jaunumiem, Simonai par priekšnesmuma komentēšanu un jauko uzskatu, Kārliem par stulbajiem futbolista-boksera deju soļiem un šūpuļkrēsla danci.

Visā visumā balle bija ļoti forša, liecības saņemšana arī, paldies par piemīlīgo dāvanu, Sandra!

Bet ir viena lieta, ka mīlasdziesmas mani tagad kaitina. Tas laikam tāpēc, ka mana sirds un prāts biedzot aprunājās, vienojās, bet nevarētu teikt, ka kāda no pusēm būtu kaut mazākajā mērā apmierināta ar iznākumu. Tāpēc tagad es pieķeros The White Stripes kā vēl nekad, īpaši dziesmai "Jolene", ar gandrīz tādu kā vājprātīgu izmisuma, bet tas jau patiesībā neko neatrisina.

Okei, dudes, tagad es laikam uz brīdi pazudīšu no sava bloga, gaidam Jauno gadu Lagastos, un mīlam visus, kurus varam :)

Now we're a family!

Īsumā šo nedēļas nogali varētu raksturot šādi- :D

Ar ko tas sākās? Ak jā, ar Sandru aizgājām uz Riharda koncertu-viss sirsnīgi un mierīgi, kā jau Rihardinjo koncertos tas parasti ir, pūlī viņš gluži parasti nelec.

Laimīga un pārsalusi aiztipināju uz mājām, kur ielīdu savā siltajā gultiņā, bet septiņos no rīta mani no tās izrāva Kārļa zvans uz paziņojums, ka viņi ar Solviegu un Paulu ir lejā. Aizgāja man tā lēni, bet nu beigu beigās visi sēdējām ar tējiņām

un es klausījos viņu nakts piedzīvojumus.

Ap deviņiem izkratījāmies no manas mājas, lai pa vēsīgo rītu aizkratītos nopirkt man jaunas stīdziņas un pēc tam uz skolucīti, kur bija paredzēts kaut ko filmēt.

Nu ja, kā vienmēr, kad Anna izdomā kaut ko prātīgu, no tā nekas nesanāk. Lielāko daļu laika mēs pavadījām, gaidot Sveķiku un izklaidējoties apmēram šādi:

Kamēr Kārlis gulēja kā īstens bomzis, mēs ar Solo un Paulu izklaidējāmies savā veidā, beigu beigās ieguvums

no šī nesakarīguma bija viena uzfilmēta aina, wāāāh vienkārši.

Nu un tā man ne pārāk gulētās nakts un jautrā, tomēr bezjēdzīgā rīta dēļ sačakarējās garastāvoklis, bet tomēr ļoti uzlabojās līdz vakaram un mēs uzrīkojām kārtējo ašo, jautro, bezsakarīgo, bez alkahola ballīti pie manis. Ak, jā, vēl daudz tika spriests par fiziku.

Daži cilvēki ļoti izklaidējās ar manu datoru un telefonu, bet tomēr Kaspars-bumbulīts bija jauks un nomainīja stīgas manai ģitāriņai stīgas, yay! Un pēc tam viņiem ar Raivi bija krutās mūzikas teorijas sarunas, oh, vāāv :D

Kad visi bija tādi apmiegojušies no ūdenspīpes, mēs devāmies ārā, pabildēties un, nu, ko gan vēl varētu darīt bariņš tīņu, ja ārā ir daudz sniega un auksti? :D

Jap, man reāli paveicās, ka vazājos apkārt ar fotoapartātu rokās, tāpēc izspruku ar vienu brīvprātīgu iegulšanos un vienu samērā saudzīgu un abpusēju iegrūšanu sniegā, lai es galīgi neatkristu no bara.

Nakts turpinājās ar stulbībām, pēkšņi uzradās arī Jānis ar abiem KK, kurus bija ļoti liels prieks atkal redzēt :)

Nakts laikā tā arī nenospēru Raivim foršo cepuri, un kāds gadījumā nezin, kur palika fočuks pēc tam, kad noliku uz virtuves galda? :D Jo aparāts has gone missing. Bet gan jau drīz atkal uzradīsies.

Šodien uzmetu savu zombijbrāli, bet reāli nav nekam vairs spēka, paspēlēšu savu svaigi stīgoto ģitāriņu, paadīšu un tad jau atkal atslēgšos.

Ja kādu tas baigi uztrauc, tad es varu atvainoties par visām stulbībām, kas izdarītas zem mana vārds :D

Love all around! :)

buč buč

es esmu debīla. LOL.

Evija ir foršākāa. ;****

Publicēt ziņu

jā

She fell in love in the first place

Ziniet, jā. Man ir pienākumi. Un vienalga, vai man tie patīk vai nē, gribu pildīt vai negribu, tas ir veids, kā es esmu nolēmusi dzīvot savu dzīvi, un man tas ir jādara, lai izrādītu cieņu apkārtējiem-tiem, kas veido visu manu vidi. Pat ja dažreiz negribās un galīgi nolaižas rokas, vienmēr būs prieciņi kā šodien, būs vēlme dauzīt domāšanas centru pret galdu (arī kā šodien), būs ticība un būs izmisums, bet visam ir jābeidzas kaut cik pozitīvi, jo ir lietas, kas būs vienmēr. Saule, vējš, jūra un akmeņi.

Un neesmu es greizsirdīga, bēdīga arī nē. Vienkārši lēni pierodu pie jauniem faktiem.

Man un varbūt arī jums vienmēr patika domāt, ka es esmu tā hipija dvēsele, kas visu dienu nogulētu zālē, lai ar acīm sekotu mākoņu ceļojumam. Nu patiesībā tā nav, es šodien sapratu, ka es vienmēr būšu tā, kas aiznesīsies pa to vasaras putekļaino ceļu, ar smagu mugursomu un saulē apdegušiem pleciem un izstieptu roku ar paceltu īkšķi, lai noķertu kādu veiksmes busiņu.

Es vienkārši nemāku palikt un priecāties par sasniegto, es laikam esmu radīta, lai joņotu (vai lēni vilktos) uz priekšu un dzīvotu no viena triumfa līdz nākamajam.

Bye.

Under great white northern lights

Piedzīvojums&pārdzīvojums. Kā jau Paula tieši pēc filmas beigām teica- Nav pat īsti ko teikt....

Vai es esmu sajūsmā? Jā, esmu. Pirms šīs filmas radītajām emocijām es nemaz nezināju, cik ļoti daudz the White Stripes mūzika nozīmē manai dzīvei. Tā vienkārši vienmēr ir blakus, ierasta gandrīz kā kāds ģimenes loceklis. Bet. Līdz šim man pat prātā nenāca par to sajūsmināties. Tad jau laikam sākās jauns etaps dzīvē.

Ja jūs man jautātu, ko jaunu es pēc šīs filmas uzzināju par Megas un Džeka attiecībām, nu, jums, kā maniem lasītājiem jau būtu jābūt kaut kādai apjēgai par manu nostāju-manis pēc viņi var būt brālis un māsa, kā sevi apraksta filmā, var būt vīrs un sieva, kā viņus mēģina parādīt dzeltenā prese, var būt vienkārši draugi-dvēseles radinieki, kuriem ir kaut kas slēpjams pasaulei. Man tas vienalga, man svarīgi, lai viņiem kopā ir labi radīt mūziku, jo viņi nepārprotami ļoti, ļoti mīl viens otru:

Nākot mājās vakara noskaņa, pikošanās ar Jāni-kaut kas jautrs un sen nepiedzīvots, un arī apņemšanās censties saprast matemātiku-kaut kas tiešām reti piedzīvojams. Bet šādas lietas iedvesmo, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju. Iedvesmo mēģināt būt labākam.

Un šodienas pirmās daļas noskaņu raksturo kaut kas, kas ar savu dvēseliskumu mani pilnīgi satrieca ekrāna priekšā:

I'm begging of you, please don't take my man
jolene jolene jolene jolene
please don't take him even though you can...

Never say never!

Pajūsmināties par PV koncertu, kas noticic jau krietni sen? Nah, ceriet vien :D Kaut arī, protams, kopš piektdienas vakara galvā ar īsiem, periodiskiem pārtraukumiem nemitīgi skan "Na zarēēēēēē"

Nu, ko tā kā es esmu izdomājusi saslimt tieši atzīmju izlikšanas nedēļā un, kaut arī rīt jau būšu skoliņā, tik un tā varu bezjēdzīgi satraukties par debīlo fiziku, un katru dienu klausīties ļoti vērtīgas lekcijiņas no mātes kundzes.

Lai nu kā, nevarētu teikt, ka es savu laiku izmantoju lietderīgi, pārsvarā esmu aizņemta mēģinot iztukšot nebeidzamo tējas krūzi, adot, skatoties jau redzētas filmas, kaut ko mazliet rakstot, ilgojoties pēc draugiem, lasot Jāņa pētījumu par Fukšu balli, guļot un mēģinot pabeigt kādu vizuālās mākslas darbu, lai man šajā pusgadā būtu kaut cik sekmīga atzīme :D

Jau kuro reizi es atkal esmu ierauta klasikā un, jā, vispār šis čalītis tagad valda manā pasaulītē-

Nu jā, nu jā, vispār gribās satikt sen neredzētos draugus, gaidu piektdienu, skolu negribu, atzīmes vēl mazāk, balli arī ne-e. Jā, labi, šis ieraksts tapa bez kādas jēgas, jo man vienkārši bija apnicis, ka mans blogs ir tik apmiris, jo manā dzīvē nekas nenotiek. Vispār, kāda īsti ir jēga no blogu rakstīšanas? Nu labi, man vienalga, jo es taču tāpat turpināšu to darīt.

Gribēju jau rakstīt love dudes, bet, eh, ko tur daudz-peace!

Viss!

Man reāli ir piegriezies tas sanīkums, kas visiem, mani ieskaitot, ir uznācis. Man tāds jau ir gandrīz kopš vasaras beigām, un tagad es esmu nolēmusi beigt nūģot. Man jau riebīgi paliek, katru dienu ejot uz skolu, kur es saskumstu par nezin ko, tāpēc nevaru pilnvērtīgi dzīvot ar saviem draugiem.

Jau rīt es ieradīšos skolā klauna biksēs, darīšu visu, lai justos labi, noskriešu 8 km treniņu, pamācīšos fiziku kopā ar kādu gudru cilvēku, mīlēšu ienīstamo, gaidīšu Prāra Vētras koncertu, centīšos būt labāks cilvēks.

Un tie vārdi, kas mani uzpurināja no šī sanīkuma, nāca no galīgi negaidīta cilvēka, galīgi negaidītā brīdī, un jums liktos galīgi ne pa ķeksi, bet mani sakustināja :)

Un viss atkal būs ideāli- tā, kā agrāk :)

Miegainums šodien :D

I'm thinking about my doorbell-when you gonna ring it?

Ah, ka tik nav pienākusi arī mana kārta papriecāties par gadalaiku aiz loga? (ak, mans saules elk, tikko sāka snigt ar tik milzīgi lielām un skaistām pārslām, ka tagad pa logu redzu tikai koku zarus un sniegu, un man pilnīgi pazuda visa sarkastiskā noskaņa)

Es neesmu īsti pārliecināta, bet man šķiet, ka man pietrūkst laika, kad vecāku atgriešanās no ilgākas prombūtnes man nesa tikai priekus. Tagad es esmu divas stundas ārdījusies pa māju, bet tik un tā viss ir tikai pirmā acu uzmetiena kārtībā (Kad mana māte atvērs skapīti, lai izņemtu, piemēram, katlu, viņia virsū uzgāzīsies divas nedēļas nemazgāti trauki murskulī ar Jāņa zeķēm)

Bet vispār jau šitais sniedziņš novirza prātu no tādām satraucošām domām, kā "ak-mans-dievs-es-esmu-nesekmīga-fizikā-un-vispār-atzīmju-ziņā-izskatos-pēc-konkrēti-stulbas-nūģes" Bet tā kā sūdzēšanās jums neko nemainīs, pasakiet paši sev "čīīl", atlaidieties krēslā ar savu neesošo cigareti/kāsi un novērsieties no Mistera Spīdīgā Monitorā, un jau simtbiljardo reizi šodien paskatieties ārā pa logu. Un ņemiet piemēru no Džona, kad ejat ārā!

(Saģērbjaties silti!)

Ā, nu, ja vēl jau man ir tie jautrie sapņi :D Nu vismaz kaut kas tajos vienmēr ir smieklīgs. Bet man pamatīgi liek aizdomāties tas, ka vienkārši katru nakti viens konkrēts cilvēks ir tajos manos sapņos. Zemapziņa, es tevi nesaprotu.

Njā, šodien biju baigā SMP, neaizgāju uz Hamletu satikt dažus labus, mīļus cilvēkus, tā vietā kā tāda sieviete nūģoju mājās.

Rītdien ir vēl viena diena, kuru nodzīvot ar prieku, bez steigas :)

Labi, ČAU!

Tears in Heaven

Man jāvelta viens teikums apkārtējai situācijai-Sniegs un auksts laiks!

Nu ja, tātad kārtējā nedēļas nogale aizvadīta. Sākām Simonas, Solveigas, Paulas un Sandras kompānijā ar sengaidītu filmu vakaru, un mēs patiešām, patiešām noskatījāmies "Vējiem līdzi" un neviens neaizmiga :D Un tad jau mums bija daudz ierasto, filozofisko sarunu. Ar Sandru izgājām foršā vēlās nakts pastaigā, meitenīgi pikojāmies un uztaisījām pirmos sniega eņģelīšus, vīīpīī. Visi aizmiga pie Across the Universe, arī es un Sandra padevāmies. Un pēc gulēšanas jau galīgi ierastais morning after un pēc kaut kādas mājas apvākšanas, es vienkārši atlūzu. Tagad man tiešām liekās, ka es zinu, kurš ir cilvēks, par kuru es visbiežāk sapņoju :D

Nu ja, sava action sapņa vidū pamodos no tā, ka Karīna un Zane piezvanīja pie durvīm un jā, sākās vēl viens vakars pie manis :D Gerda atveda savu vācieti, kura, protams nespēja uzreiz iejusties mūsu kompānijā, bet bija forši savas parastās sarunas arī vadīt angliski :) Un man nācās mest Gerdai ar čipsiem :D Zane nodeva iepreicinošus sveicienus no JM, un viņa esot izmuldējusies viņam par manu mīlestību pret viņa matiem, oh well, es jau pati gribēju viņam to kādreiz pateikt, bet ir jau labi :)

Kad Karīna, Ana un Evija aizvilkās uz Nabaklab, mēs ar Zanīti palikām, mācīju viņai spēlēt Nothing Else Matters, un viņa ar visu savu kreilību tur ģitāru uz kreiso pusi, un jau tagad spēlē apmēram tikpat labi kā es. Geezus! :D

Klubu karalienes atgriezās un turpināja ballīti izēdot visu manu māju :D Bet es aizgāju gulēt, jo mēs ar Karīnu cēlāmies jau desmitos, lai kopā ar Zanīti dotos un Dāvja spēlēm.

Es nebiju redzējusi Dāvi un Gintu jau piecus mēnešus, tas bija tik jocīgi. Satiku arī Mareku, pamuldēju ar viņu. Ziniet ko, man šķiet, ka tagad viņam ir par pāris procentiem vairāk aktīvo smadzeņu šūnu.

Nu ja, mēs sabijām tajā Rīgas volejbola skolā burtiski visu dienu, kaut arī Dāvis spēlēja tikai divas spēles, bet nevarētu jau teikt, ka mums nebija jautri, bija un kā vēl :D "HAIZIVS!" :D

-Es nemācīšos uz rītdienu!

-Jā, pohuj, neviens nemācamies uz rītdienu!

Vēl jau visu laiku bija "amerikānisms" un mēs jau kārtējo reizi iedevām iesauku cilvēkam, kuru galīgi nepazīstam :D Nu vismaz nebija pilnīgs ignors :D

A:-Psst, Dāvi, padziedi!

Tikai neskatieties acīs ceturtajam numuram! :D

Nu ja, un viņa spēles mēs skatījāmies kā konkrētas meitenes :D Bet viņš jau bija mūsu varonis, tik smuki krita, āā, un vēl jau arī mīlīgais -kušš, kušš :D

A:-Nepozē, bļāviens, spēlē!

Z, K:- Look at my ass, my ass is amazing!

Jā, jau tas ir slimi, tāpēc es nemaz nerakstīšu vārdus, kas skekoja tālāk :D :D :D

D:-Kāds no mūsējiem visu laiku saka "laiziet"!

Es ļoti, ļoti ceru, ka viņi tomēr tika trijiekā un ka mums atkal nevajadzēs pusgadu, lai satiktos :)

(Dāvja klātbūtnes dēļ man konkrēti pielipa "Tears in Heaven")

Mēs atklājām, ka ārā ir sasodīti auksti un Zanes dzimšanas gads ir 64tais :D

Vīkendu nobeidzu pie Pētera ēdot un skatoties hojeku, un rakstot šo monstrīgi garo ierakstu.

Okei, byēē!

When you want something from life...You jump and grab it (Yēē, vrait!)

Like you teach me how to feel alive...

Nu... Vakardien bija ciemiņu diena :D no sākuma ar pašu Likteņa palīdzību satiku Šmuli un, daudz ēdot, pavadījām pāris stundas pie manis, pārsvarā atceroties vecos labos laikus (Eh...notraucu asaru)

Lāsma vēl nebija īsti aizgājusi, kad ieradās Liene, ar kuru kopā tika vēl mazliet paēsts un bez viņas noskatīts hokejs.

Kad Jānis aizrāva Lieni prom, piezvanīja Ašo Ideju Rihards un uzprasījās ciemos, kam es arī piekritu, un tā mums bija īsta ballīte :D Divatā. Ar olīvēm. Un viņa dzeju. Un hm, jā..ē, Džimiju Peidžu! :)

Tad jau atvilkās mājās arī Jancis, tika daudz ierēkts par veciem, aizmirstiem video, un es sapratu, ka jānoskatās Zvaigžņu kari atkal :D

Nu ko, šodien skolā bija Ēnu dieniņa, tāpēc ierados tikai uz ceturto stundu, lai kopā ar Ritu vazātos līdzi skolotājai Peterei. Patiesībā mums nekur nebija jāvazājas, he! :D Ievērtējam viņas klases atzīmes, kas visiem ir ar būšanu nesekmīgiem pie Errrnesta???

Tā jau nekas ultra interesants nenotika, tikai dabūjām izlabot devīto kontroldarbus, es pat varēju ielikt trīs nesekmīgas atzīmes, k'čing! :D

Un pēdējā stunda jau bija izcili aizraujoša, jo divpadsmitie rakstīja kontroldarbus, kas nozīmēja, ka mēs tur vienkārši sēdējām un gandrīz vai sprāgām nost aiz garlaicības :D Es tikai paguvu ievērtēt, cik organizēti visi špiko, cik Ārim ļoti garas skropstas, ka Ievai smuki, krāsaini svārki, ka Krišjānim foršs džemperis un ka man tiešām patīk Matīsa rokas (devil) Es vienmēr mīlēšu mūsu divpadsmitos!

Pēc tam jau vēl īsa, jauka saruna ar Peterīti un varējām laisties mājās. Un tikko es atnāku mājās, man vienmēr uznāk besis un nogurums, bet tikko kā mēģinu gulēt vai kkā tā atpūsties, smadzenes sāk trakot.

Sviests. Lai nu kā, būs vēl kkā jātiek galā ar fizikas mājasdarbu un vispār jādabū šis parautais priekšmets sekmīgs!

Bet tik un tā-LOVE, dudes!

Since I've been loving you

Nu tāāā..... :D

Simonas dzimšanas diena notika kārtējā ģeniālajā pirtī, kur viss bija kā vajag-ieeja no apšaubāma pasakata pagalma, drāžamistaba ar atbilstošo apgaismojumu un strīptīza stienis :D

Sākās jau viss mierīgi, ar akvārdīgu sēdēšanu klusumā un vecu krievu popdziedātāju videoklipiem fonā.

Bet tad jau ieradās Kārlis (un vēl čupa ar randomīgiem cilvēkiem) ar zagtajām tumbām, un sākās drausmīgi nekvalitatīvas deju mūzikas klausīšanās, alkahola dzeršana un pirts ieņemšana.

Man bija īsta mistērija, kā visi kļuva tik silti tik īsā laikā, bet nākamajā rītā kāds man izskaidroja škidrumu uzņemšanas secību, un man viss kļuva skaidrs :D Lai nu kā, mums ar Sandru bija pienācis nervozās raustīšanās laiks, kad visi nemitīgi centās uzsvempties uz ne tā izturīgākā galdiņa, lai ļoti skaisti padejotu. Nu, vārdu sakot, pēkšņi viss bija out of control un visi stūri bija pievemti :D Un tad sākās skraidīšana pakaļ Simonai, jo bija tā, ka es pateicu Sandrai "Es uztraucos tikai par Simonu, pārējie lai dara, ko grib".

Kad jautrība sita visaugstāko vilni, no Sandras atskanēja "What about, ko Andris te dara?" Jā, es arī par to nobrīnījos, bet arī nopriecājos, jo šim cilvēkam ir vienkārši talants būt, ēēm, nu, er, nevermind, jaukam :)

Tad Simona, man par atvieglojumu, beidzot izslēdzās, bēēēt, viņas mamma atbrauca :D Nu un pirms tam mums, nu tiem, kas bija gana skaidri, lai uztrauktos, uznāca panikas un visa vākšanas lēkmīte. Nu labi, patiesībā tas bija tā, ka Solveiga un Jēkabs, kā īsti veči visu vāca, es maisījos viņiem pa kājām ar gudru seja izteiksmi un izlikos, ka palīdzu :D

Nu ja, kad Simonas mamma aizbrauca, mums sākās kolektīvais naids pret "ķerto tanti", bet mans iPods atrada ceļu līdz tumbām, hehe, devil :D Un tā, ar vienu aci vaktējot jaukos skatus, es iegrimu kārtējā diskusijā ar Kārli par Sigur Ros, zāli, Hendriksu un mūziku kā tādu.

Atlikusī nakts pagāja, cīnoties ar ne-smēķētāju nelabumu, nesakarīgi kaut ko muldot, ēdot un beigu beigās ar Sandru atlūztot pirtī. Uz lāvas. Uz veselām piecdesmit minūtēm :D

Un tad mēs ar Sandru izlēmām beigt tēlot baigi jaukās, savācām arī Alisi, ko pa ceļam apgaismojām par nakts notikumiem, un devāmies prom. Paldies par baļļuki, Simoni, es tā dzirdēju, ka tev nākamā diena bija smaga, tāpēc jūtu līdzi.

Un garās brīvdienas turpinājās ar čilošanu Lagastos, kas izvērtās gandrīz par SIEVIEŠU pasākumu, ja vien Jānis nebūtu tur iejucis :D

Pirmo vakaru es palaidu garām, nu, jo man nāca miegs :D Otro es līdz pusei nolauzu, iegājām pirtī, pakurijām veco, labo Zigmundu :D Un ar Anu kvalitatīvi parunājām par smagām tēmām (brāļiem, talantiem, akmeņiem'n'stuff :D) Vēl ar Gerdu un Lieni līdz asarām nosmējāmies par Jāņa, Riharda, Matīsa, Justa un vēl dažu nažu dzīves apkaunošākajiem mirkļiem, bet tas bija tiešām ļoti, ļoti smieklīgi :D

Laiks tiešām jauki pavadīts, paldies ka atbraucāt, GerdaKarīnaAnnijaAnaBeāteZane! Un paldies Jānim un Lienei par būšanu tur :)

Mājās braucot, klausījamies Led Zeppelin un, uh, tā foršā sajūta ir atpakaļ :)

Un kaut kādā bezsakarā jau pāris stundas skan galvā Riharda balss :D

LOOOOOVēēē, dudes! :)

I need every weekend out with you.

Vai, izskatās, ka es te tagad rakstu tikai nedēļu beigās :D

Jā, un šitais saucās, ka mēs paliekam šonedēļ mājās un izguļamies, ja? Nē, nu, Mājās jau mēs palikām, tikai ar to izgulēšanos tā nepārāk.

Bet vispār ir dikti forši, ka mēs spējam katru nedēļu vismaz kaut kādā sastāvā savākties kopā un vienkārši pačilot, neko pat nedarot. Jā, šoreiz mēs tiešām neko nedarījām :D Tikai es kārtīgi izspaidīju muguras veseliem trīs cilvēkiem, bet Annija tik un tā ir mans mīļākais klients, jo viņa to visvairāk novērtē :D

Un mēs pat centāmies gulēt, jā. Mūziķi, alpīniste un orientiere :D Pēc vardarbības pret alpīnisti jau bija konkrēts "tagad toč' vairs nenāk miegs", bet nu es pat atceros, kā mēs aizmigām :D

Jā, un no rīta spīdēja saulīte, man bija iespiedusies auss smadzenēs un šausmīgi nogulēts sāns, tāpat kā Raivim, tikai Kaspars visu nakti nogulēja kā kaut kāda pankūka :D

Nu jā un mums bija kārtējais garais rīts, un tagad es esmu nogurusi, tāpēc tagad droši vien aizmigšu (vai noskatīšos It Might Get Loud) un varbūt, ļoti varbūt vakarā sākšu domāt par to, ka rīt skola.

Galvā skan Čārlijs :)

Lovelovelovelove (atkal jau visu nakti gribējās smaidīt :))

Starp savējiem :)

Šitās "mierīgās, legālās pasēdēšanas" tagad nes arvien vairāk prieku un joku, un labu sarunu, un mīlestības, un gulēšanas :D

Un mūsu bērni mīlēs "Prāta Vētru", lai tur vai kas :D Es tevi iemācīšu mīlēt Renāriņu!!!! :D Nja, emocijas.

Iemēģinājām arī Jāņa fotoaparātu, ņāh, nekam neder :D

Iekritu vēl dziļākā mīlestībā pret savu "celebrety crush", dusmojos uz Kasparu, bet to idiotu taču nevar nemīlēt, tāpēc es atkal to daru :D

Izstrādājām kartiņu plānu, iesākām ne pārāk veiksmīgi, bet mēs tač' turpināsim :D

Ēdām bomžu čipsus :D

Parēcām par Bumbulīti un Annijas muguru, un Annijas balsi, un par Anniju :D

Iemācījāmies divus jaunus mīlestības izrādīšanas veidus, un nolēmām, ka kādam janodzen mati.

Aizgājām gulēt un cēlāmies ar "Labrīt, komūna!".

Daļēji aizbraucām uz ekskursiju Maķī, es paliku mājās :D

Ballīšu nedēļas nogale :D Šovakar vēl jāaiziet uz viena skūtā koncertu, un jāizdara kaut kas, lai arī Karīna mani mīlētu vairāk nekā parasti :D

Atā, atā, loves! :)

I don't care where you're going, I'll come along with you!

Cik žēl, ka brīdī, kad es esmu atradusi sevī pilnīgu harmoniju, ir atkal jāatsākas skolai, kas to visu izbojās :D

Tātad šīs nedēļas nogalē aizbarucām pie Zanītes uz Kadagu, kur mums bija totāls CHILL pasākums. Un Juris-Rūdis-Pantera jau vispār ballītes nagla :D Bet bija diezgan forši tiešām, tik ļoti daudz sarunu un ūdenspīpe (jo smukāki dūmi jo vairāk dod galvā, ne, Karīn? :D) un vakariņas stundu pēc pusnakts. Nu ja, un mēs ar Kasparu jau tiešām nevaram vismaz reizi nesabļaustīties, bet pats vainīgs, ka lika man skaņot savu ģitāru, un nospēlēja Wonderwall tikai, kad es jau gulēju, grr.

Visumā ļoti jauki pavadīts laiks, braukšana atpakaļ jau arī bija jautra, jo nu, mēs gulējām tādā kā, hmm, čupā. Nabaga Valts :D

Un tad jau mēs ar Gerdu iecitām maķīti un ar kājiņām čāpojām pie viņas, lai papriecātos par savu prieciņu (man prieks, ka viņa vārds nav Gordons :D), iestrēbtu ābolu sulu, uzbliestu Sandrai plakātiņu, un tad jau blieztu uz pašu koncertu, kas bija vienkārši ā!sam! :D

Mēs ar Gerdu jau bijām pārāk resnas, lai sēdētu kādā normālā vietā, tāpēc bija vien jāsamierinās ar grīdu starp galdiņiem. Bet mums paveicās tādā ziņā, ka no sava spota varējām redzēt tieši Sandras spotu uz skatuves un vai tad mums kaut ko citu vajadzēja, pff!

Vispār viss pasākums bija ļotiļotiļoti jauks un foršs un uz vienu brīdi es pat gandrīz noticēju, ka radīt skaisto ir viegli.

Un "čalis ar matiem" Matīss vienkārši nogrūda mani zem galda ar savu balsi, piemīlīgo ģitāras spēlēšanu un jauko, nemitīgo smaidīšanu. Ā, un vēl mati, protams :D Vispār, ja trīs no četrām viņa izpildītajām dziesmāmnebūtu par reliģisku tēmu, pirmais iespaids būtu pat biedējoši labs :D

Kaut arī mēs ar Gerdu visu laiku jutāmies galīgi random un ne pa ķeksi, mums ļoti patika, un es ceru, ka Sandra aicinās mūs arī uz citiem saviem koncertiem.

Apkārt ļoti daudz skaistu lietu un es klasos savas šibrīža top filmas OST. Kur nu vēl nūģīgāk, ne? :D

Take care, loves!

We're gonna come together...

Manam ipodam šodien bija kaut kāds KoL garastāvoklis :D

Jā, šodien beidzot izvilkos no mājas, bija tik skaista gaisma un krāsas, ka nespēju noturēties bišku nepabildējusi, kau arī ar Karīnas TELEFONU, bet nu tomēr, bildes sanāca diezgan glīšas, un es JAU gaidu siltāku laiku, lai varētu šīs sesijas padarīt dāāudz, dāāāudz garākas.

Vēl pablenzām, kā Raivis un Kaspars skeito, un bijām gandrīz kā tās meitenes amerikāņu filmās, kas pie katra kritiena nobļaujās AK MANS DIEVS, NESASITIES????? Kāpēc gan dievam būtu tā dēļ jāsasitās, pff! :D

Un es sapratu, ka es jūtos neomulīgi, apskaujot cilvēkus, kas stāv uz ripojošām lietām. Nezinu, kāpēc :D

Mana māte šodien tā arī pateica "Tev ir brīvlaiks, tāpēc būs vien jādara tas, ko es lieku!" :D Kur tur lōģika, es nesaprotu. Oh, well, vai tad es vainīga, ka nemāku patik savai mātei? :D

LOve, dudes! :)

IESVĒTĪTI!

Nu ko, šorīt piecēlos piecos un devos uz skolu, lai iesvētītos par īstenu indiāni, ui, vidusskolnieku.

Tik pārsātināta diena, ka pat īsti nezinu, ko rakstīt. Ļoti daudz smējāmies, centāmies nesmieties, lēkājām un pietupāmies, ojā.

Visumā izpildījām ļoti daudz dažādu vingrinājumu, kuri viesīs sāpēs kājās vēl pāris dienas. Mm, jā, dabūju arī paurķēties cūkas degunā, m-mh-mm! Vispār jau man likās, ka iesvētības bija gana saudzīgas, bet tas jau netraucēja man pilnīgi izgāsties viena cilvēka (jā, tieši VIENA) priekšā-tieši, kā es biju domājusi, ka būs :D

No afterpārtija aiztinos, pat īsti neparādijusies, tikai savā foršo draugu pulkā pasēdēju pie klases, un paldies Salātiņam par pacietību dziesmiņu mācot :) Un mūsu klases audzinātāja ir forša.

Ejot prom, pa visu skolu skanēja Paradise city, un tas bija tā kruti :D

Piedodied, ja kāds tiešām gribēja lasīt detalizētāku aprakstu, bet man ir sajūta, ka es vienkārši nokritīšu uz klaviatūras un atslēgšos. Noguru tomēr no visiem tiem "Lecam pa trepēm augšā!Labi, tagad lejā un uz vienas kājas atkal augšā!" :D

Šodien daudz mīļu cilvēku un tā, un kaut kāda iemesla pēc pa galvu jaucās dziesma, kas saistās ar pagajušo ziemu un tām pāri plūstošajām sajūtām, kas man tad bija. But, well, whatever, nevermind...

Nighty-night!...

Stulbās idejas un čilošana.

Mani vecāki ir prom! Jīīīhāāā!

Skolā šodien daudzas reizes gandrīz nosprāgu pār-smaidīšanas.

Ne pēc matemātikas kontroldarba, ko gribētos uzskatīt par nebijušu.

Kādu kēksiņu, sēžot uz stalažām piecu stāvu augstumā, hmm? :)

:) Love! :)

We've got the vision, now let's have some fun!

Emocijasemocijasemocijas.

Šī nedēļas nogale iesākusies skaisti. Ar Riharda koncertu pirmākārtām.

Tāāda vieta, kuru mēs ar Sandru un Paulu vienas nekad nebūtu atradušas. Kaut kādā tumšā pagalmā, aiz neapaismotām durvīm, bez neviena uzraksta. Viena es arī tur iekšā nebūtu gājusi :D

Bet pēkšņi mēs atradāmies ārkārtīgi patīkamā vietā ar brīnišķīgu atmosfēru, un, akmansdievs, cik daudziem tik ļoti foršiem cilvēkiem! Sandrai un Paulai nācās pieciest vairākas reizes, kad es vienkārši izkusu un izsmērējos pa dīvānu, jo jau atkal biju ieraudzījusi kādu ar pirmklasīgiem matiem. Tad mūsu dīvānā iespiedās arī kaut kāds brālis, kaut kāda Liene, un ar stundas nokavēšanos (tikai, pfft!) Rihards arī sāka spēlēt.

Kaut arī man, protams, ļoti patika, koncerts Metro bārā man radīja vairāk sajūsmas, laikam jau tāpēc, ka tur nebija neviena krieviska cilvēka, kuru atrašanās iemesls īsti nebija skaidrs. Bet, vārdu sakot, man koncerts ļoti patika un par vietu vispār biju sajūsmā.

Paldies Sandrai un Paulai, ka atnācāt :) Rihard, eh, ko tur daudz atkārtoties. Mīlu Tevi ļotiļoti.

Un tālāk jau mēs ar Gerdu devāmies cauri Vecrīgai, padziedot Brokastis Tifanijā, un visādi citādi stulbi uzvedoties. Un tad, demonstrējot savas dziļi apslēptās orientēšanās spējas, aizgājām precīzi uz savu galamērķi Amandas-astoņpadsmitās-dzimšanas-dienas-pārsteiguma-ballītes-sākuma-vietu.

Tur mēs sagaidijām Amandu un apsveicām viņu. Un pārsteigums izdevās par kādiem 100,8 procentiem. Dabūjām asaras jubilāra acīs un nesakarīgas, neartikulētas laimes skaņas :)

Un tad tādā mīīlzīgā meiteņu barā, kas vēlāk pārtapa par vēl mīīlzīgāku meiteņu un puišu baru, devāmies uz "Prieku!", kur mums nācās sagaidīt bāra īpašnieku, kurš ir Amandas klasesbiedrs (!), lai mēs un citi nožēlojami nepilngadīgie cilvēciņi tiktu iekšā.

Pēc tam čilojām čupā, spilvenu čupā. Tik jauka sajūta vienkārši runāt ar nekad nesatiktiem cilvēkiem, un saprast, ka viņi ir pavisam jauki un prātīgi, un pat no gaisa izrauts temats jums ir apspriešanas vērts.

Ar čali, kuram tā arī neuzzināju vārdu, mums vispār sāka rasties dvēseļu radniecība, jo mums ir tīīīīk daudz kas kopīgs. Piemēram, mūs gaidot, mūsu abu vecāki cerēja, ka būs meitiņa :D Un viņam bija arī ļoti jauki mati, buži-buži-buži.

Ar Amandu vēl bišku parunājām, cik šis ir ārprātīgi un superīgi, pārspriedām Spānijas alus etiķeti un viskiju ar viskiju un kolu, un to, kā esam noilgojušās.

Bet mums ar Gerdu bija jāčāpo mājiņās jau uzreiz pēc tam, kad Amanda bija 18 reizes uzmesta gaisā. Atvadījāmies ka īsta krievu ģimene, ar visas rodņas vairākkārtēju samīļošanu un sabučošanu, un raudāšanu, un solījumiem drīz atkal satikties, un ar Gerdu devāmies ellīgi aukstajā vakarā uz mājām. Ejot garām Route66, tur skanēja Tighten Up (tas bija tik šokējoši, ka man bija tas jāuzraksta :D)

Tātad, jau tagad ļoti daudz pozitīvu emociju, šovakar jau pie Karīnas, solās būt jauki :)

Love, dudes!

I don't want to push you away!

Kaut kā pēdējā laikā prāts galīgi nenesās uz savas dzīves aprakstīšanu, jo nekas īpašs nenotiek, prātā lielas domas, mazas domas, nu labi, nav ko muldēt, pēdējās dienas jūtos tiešām, tiešām slikti, un vienkārši negribu jums to uzkraut.

Šodien diena kā jau diena, vienīgi pilnīgi noteikti dabūšu negatīvu vērtējumu rus valodas kontroldarbā, skolotāja, ar kuru jau biju apradusi, atkal izraisa nepatīkamas emocijas, un 90% mācību mani drausmīgi un dziļi garlaiko.

Bet ir jau viens (nē, patiesībā jau vairāki. Viens tikai izceļās) saulstariņš, kurš klenderē pa to pašu skolas ēku, un liek man nodomāt kaut ko labu, katru reizi, kad viņu ieraugu.

Šodien ar Paulu un Inesi devāmies rudens medībās ar fotoaparātiem, bet tas prieks diemžēl beidzās vēl pirms bija īsti sācies. Un vēl jau šodien bija arī ģitāra.

Okay, byēe.

I'm alright, don't worry please!

Besis.

Pēdējā laikā dvēseles stvoklis "emocionālās paģiras" iestājās pretīgi bieži.

Lonely feeling to be lonely

Lāsmas vārda diena godam nosvinēta un ABFSā kā audzinātājas atrādījāmies.

Jā, galvā skan PV "Rudens" gan latviskā, gan angliskā versija, kā jau to var spriest pēc virsraksta

Šobrīd man viss ir pie kājas. Nopietni. Bet tas pāries, jo vienkārši man šodien viss besī.

Zanei MILZĪGS paldies par vakardienas uzlabošanu ar vienu vienīgu sms. Es pēc tam vēl ilgi smaidīju un domāju, gremdējos atmiņās, un vēlējos būt labāks cilvēks :)

Laukos vienkārši krāsas un skati, skaistas debesis, vēsīgs gaiss, un gruzdošas kļavu lapas.

I've been walking these streets at night, just trying to get it right...

Tā sajūta nāk atpakaļ pavisam skaidri. Sajūtas pielāgojas gadalaikiem.

You can still be free if you leave now.

Šodien ir Bužuļa dzimšanas diena, un tam par godu es domāju par skaistām lietām. Arī visu to skaisto, ko viņš ir devis man, laikam pats to neapzinādamies. Sēdēju Daugavas malā un vienkārši acīs bija asaras, no tā skaistuma. Dzeltena, nevis zeltaina, saules gaisma mirdzēja starp divām tumšām mākoņu robežām, un Likteņupe tā lēnām viļņojās. Putni lidoja kopā un tik lēni, tik skaisti, bez skaņas.

Sapratu, cik skaistā vietā tomēr esam, smaržoja tabaka, ausīs dunēja sirdspuksti. Runājos ar savu galvu un man tas pat nelikās šizofrēniski.

Viss, ko Tu darīsi savā dzīvē, būs nenozīmīgs. Bet ir ļoti svarīgi, ka Tu to dari.

Paula un Sandra vienkārši nogāza mani gar zemi. Tas bija ļoti mīļi un sirsnīgi, es pat nezināju, kā reaģēt. Paldies.

Dzirdi? Klusums.

It's late and your nose is turning red from the wind

Tātad. Skola iet uz priekšu bez sevišķiem pārsteigumiem, bat varbūt tieši tas man patīk. Šodien ar Sandru spēlējām mūsu klasītei, es jau nu nojaucos un notizlojos pamatīgi, beidzu ar kaut kādu tizlu improvizāciju par tēmu, bet, par laimi, Sandra jau bija vienīgā, kura zināja, kā tam būtu pareizi jāizsklausās :D Ja jau mums šitādi pasākumi būs katru mēnesi, droši vien pašai būs interesanti pavērot progresu.

Karīna bija tik jauka, ka iegādājās arī man biļetes uz PV koncertu, tiesa gan, sēdvietās, bet tas taču nekas, arī tur taču mēs spēsim uzrīkot ballīti, un galvenais jau, ka vispār tiksim iekšā :)

Un tagad jautājums Tev. Ja drīzumā būs vēl kāda tikpat saulaina un skaista diena, vai Tu iznāksi ārā ar mani un fotoaparātu? :)

Peace, dudes.

Gara, gara diena...

Vai arī gara, visa pārpilna nedēļas nogale! :D

Daudz, daudz, daudz labu emociju no Evijas dzimšanas dienas svinēšanas Carnikavas Būdā :D

Sākās jau ar kruto braucienu vilcienā "Es esmu dzirdējusi, kā tu spēlē, tāpēc man pilnīgi pohuj, cik grāmatas tu esi izlasījis!" un tas, kā mēs, protams, nevarējām saklausīt pieturu nosaukumus :D

Un tikko kā aizvilkāmies līdz Būdai, atskanēja "EJAM PELDĒT!" un tā četri peldētāji un trīs vērotājas devās cauri tumšo mežu, kurš nemaz nebija tik tumšs, jo spīdēja tik sasodīti spožs mēness, uz sasodīti silto jūru :D Un tie dullie tiešām nopeldējās, tas bija stiligi :D Un uz apģērbšanos viniem sevišķi liela luste nebija :D Un tad sākās apmaldīšanās mežā, ko mēs no sākuma pat nepamanījām, jo bija visādi "Eu, paga, nobildējamies pie šitā koka, kur vēl mēs dabūsim plikus cilvēkus mežā?" :D un tādā garā, bet tad jau Zane paziņoja, ka pa šitādu ceļu, viņa nekad nav gājusi, un tad mēs sapratām, ka mēs nezinam, uz kurieni mēs ejam :D Bēēt, tas jau nelika nevienam nobīties, sākās vēl vairāk stulbo jociņu :D

Tomēr beigu beigās mēs ar milzīgu, tiešām DRAUSMĪGU līkumu atgriezāmies Būdā, un kas mūs tur sagaidīja? Evijas bļāviens "KASPARS BRAUC ŠURP!" un tāpēc mēs ar Zani un Anniju devāmies viņam pretī. Baigais malacis vispār, ka dabūja, lai vecāki viņu atved :D Bet tā iešana jau bija zb, un kājeles sāpēja, bet mums pohuj :D Es īsti nezinu, kāpēc tad, kad Kaspars pajautāja, kā man iet, tas beidzās ar to, ka mēs ļoti skaļi bļāvām viens uz otru pāri nabaga Annijai un Zanei, kuras gāja mums pa vidu :D

Un kad mēs ATKAL atgriezāmies Būdā, bija pienācis laiks saspraust manos un Karīnas uzmeistarotajos kēksiņos svecītes, un apsveikt Eviju dzimšanas dienā :) :)

Kaspars arī tika pierunāts spēlet un tad viņš arī noblieza sakņdarbu, "Kurš man prasīja četras tulznas, trīs pārplēstas stīgas un četras dienas" tā, ka visi sēdēja ar vaļā žokļiem :D Tas bija āsam!

Bet tad jau tika paspēlētas vienkāršākas dziesmiņas, un arī dziedātas :D "Pēē-ēē-ēēdēējo reiz!"

Tad mēs ar Anniju pēc kārtas masējām Zanei kājas :D Tas bija ļoti smieklīgi, kā Ānīts runāja ar Tomasu pa telefonu :D

A:"Nu,es tagad masēju Zanītei kājas"

T:"Kāpēc tu pieskaries viņas kājām?"

Es izlikos, ka sajēdzu kaut ko no muskuļu atslābināšanas apmēram kādu stundu no vietas, bet vismaz bija vērts, hehe :) Tad vēl knibināšanās ap ģitāru, GROUP HUG un klausīšanās mūžīgajās sarunās par skeitošanu :D Vispār, tā bija kaut kāda apskaušānās nakts/diena-pacel acis un tik kāds visu laiku apskauj kādu citu. Vai tevi :D

Un mēs ar Anniju aizgājām gulēt, kaut ko miegaini muldam, tad sadzirdam-oo, kāds spēlē fiftīnu! Nu neko, smaidam, un tad-"Bļe, tas idiots, arī dzied!", pielekšana kājās un skriešana dziedāt līdzi :D

Pamodos es tad, kad visi citi gāja gulēt, un aizgāju papļāpat ar viņu grupņiku :D

R:Gerda, tu vari piebīdīties tuvāk?

G:Kam, tev vai sienai?

Z:Nu tak viņam, doh!

G:Es tev varu iedot daļu sava supersiltā guļammaisa!

R:Ej nost, viņš tač' ir vēl siltāks nekā Zane!

Un tad, kad viss grupņiks atlūza, es arī aizgāju gulēt otro reizi :D

Vispār bija non-stopa ballīte, jo atbraucām no Carnikavas, nepagāja ne pāris stundas un visi atkal sāka vākties kopā, tikai pie manis ;D Bet bija jau tā pa mierīgo, ar ūdenspīpi un bezalkoholisko Mojito, un es uztaisīju Karīnai jaunu Džoniju, Zane uztaisīja man, paldies, kaut arī bija

Z:Bet nu viņš konkrēti stāv!

A:Ai, nu gan jau pēc pirmās nakts vairs necelsies!

Un tagad visa diena paiet tā viegli miglaini, bet šitāds kvantums ar būšanu kopā bija tā vērts! :) :)