I'm so tired of acting tough

Mana dzīve iet kā pa viļņiem, un mani tas galīgi nesajūsmina. Tikai brīžiem. Vakardienas balle sākās ar pilnīgo emocionālo pagrimumu par sīkumiem, kuri varbūt tikai man liekas svarīgi, tad vēl uztraukums par to stulbo filmu, bet līdz vakara beigām balle bija pataisījusi mani reāli HIGH no pozitīvajām emocijām, tomēr atpakaļceļā uz mājām sakreņķējos par šo to, it kā neko, tikai laikam par to, ko uzskatu par manas dzīves jēgu. Liecību diena skolā atkal uzbūra konkrētāko smaidu manā sejā, uķi-puķi, tas bija riktīgi jauki, un man tiešām pietrūks mūsu klases šīs divas nedēļas, bet tad jau mājās un mātes kundze ar saviem smiekliem un visu pārējo, kas viņai ļoti padodas, panāca to sajūtu, ka es nekas vēl nebiju gribējusi būt tālu no mājām. Tālu, ļoti tālu.

Bet lohuj par manām sačakarētajām smadzenēm, kas normāli atsāks darboties tikai tad, kad pavasara saulīte sāks glaudīt vaigus. Tagad labāk palasiet par kaut ko pozitīvu! :)

Tātad balles diena sākās gana nesakarīgi, skolā kaut kāds sviests, pēc ceturtās stundas ar Jāni un Kārli pilnīgi oficiāli pazudām un devāmies uz Jāņa neizremontēto, bet riktīgi foršo dzīvokli (kuru mēs ar Kārli labrāt ieņemtu, lai nokrāsotu sienas un gulētu istabas vidū uz matračiem), kur ierēcām par Jāņa tapešu līmēšanas skila neesamību, kurinājām kamīnu un, ā, jā vispār montējām filmu klases priekšnesumam.

Beidzot tikām ar to galā, es pa ceļam uz skolu ienesos pēc savas kleitas, tad skolā mazliet pagulēju uz galdiem, kamēr tie divi ēda vistiņas un uzvedās galīgi kā galīgi nepieauguši.

Tad uzradās pārējā mūsu ballētāj-klase, es jau sāku satraukties par mūsu video, un, kad nonācām pie mūsu klases galdiņa, es jutos kā uz vemšanas robežas.

Jā, tika viskaut kas nočakarēts, bet man prieks, ka montāža mums tiešām bija gana profesionālā līmenī.

Nu ja, balle pati par sevi bija viens ellīgi smieklīgs, jautrs un lustīgs pasākums, man prieks, ka biju tur.

Andrīts-brālīts-mīļumiņš jau arī izārdījās, pirms tam gan tielējoties kā kaut kāda meitene, bet arī šī tradīcija tika turpināta, tāpēc-CHECK

Mums ar Solveigu bija īsta biroja ballīte-viņai ar Vladlena kaklasaiti ap galvu un man ar Kārļa žaketi mugurā...plecos...elkoņos...plaukstu locītavās. LOHUJ! Galvenais, ka mēs noballējāmie kā nākās ar gandrīz visu mūsu trako klasi, un kārtīi noķērcāmies pie "Cryin'" Pasākums tiešām beidzās vēl pirms sākās, pat "kreklu-nafig" bija tikai uz dažām minūtītēm (what kind of fun?)

Paldies Solveigai par biroja ballītes gara uzturēšanu un manis nepamešanu, Sandrai par būšanu un foršo izskatu, Martai par ballēšanos un foršoforšoforšo rokassprādzīti, Paulai par ballīšu devēselismu un pilnigi oficiālajiem jaunumiem, Simonai par priekšnesmuma komentēšanu un jauko uzskatu, Kārliem par stulbajiem futbolista-boksera deju soļiem un šūpuļkrēsla danci.

Visā visumā balle bija ļoti forša, liecības saņemšana arī, paldies par piemīlīgo dāvanu, Sandra!

Bet ir viena lieta, ka mīlasdziesmas mani tagad kaitina. Tas laikam tāpēc, ka mana sirds un prāts biedzot aprunājās, vienojās, bet nevarētu teikt, ka kāda no pusēm būtu kaut mazākajā mērā apmierināta ar iznākumu. Tāpēc tagad es pieķeros The White Stripes kā vēl nekad, īpaši dziesmai "Jolene", ar gandrīz tādu kā vājprātīgu izmisuma, bet tas jau patiesībā neko neatrisina.

Okei, dudes, tagad es laikam uz brīdi pazudīšu no sava bloga, gaidam Jauno gadu Lagastos, un mīlam visus, kurus varam :)

Now we're a family!

Īsumā šo nedēļas nogali varētu raksturot šādi- :D

Ar ko tas sākās? Ak jā, ar Sandru aizgājām uz Riharda koncertu-viss sirsnīgi un mierīgi, kā jau Rihardinjo koncertos tas parasti ir, pūlī viņš gluži parasti nelec.

Laimīga un pārsalusi aiztipināju uz mājām, kur ielīdu savā siltajā gultiņā, bet septiņos no rīta mani no tās izrāva Kārļa zvans uz paziņojums, ka viņi ar Solviegu un Paulu ir lejā. Aizgāja man tā lēni, bet nu beigu beigās visi sēdējām ar tējiņām

un es klausījos viņu nakts piedzīvojumus.

Ap deviņiem izkratījāmies no manas mājas, lai pa vēsīgo rītu aizkratītos nopirkt man jaunas stīdziņas un pēc tam uz skolucīti, kur bija paredzēts kaut ko filmēt.

Nu ja, kā vienmēr, kad Anna izdomā kaut ko prātīgu, no tā nekas nesanāk. Lielāko daļu laika mēs pavadījām, gaidot Sveķiku un izklaidējoties apmēram šādi:

Kamēr Kārlis gulēja kā īstens bomzis, mēs ar Solo un Paulu izklaidējāmies savā veidā, beigu beigās ieguvums

no šī nesakarīguma bija viena uzfilmēta aina, wāāāh vienkārši.

Nu un tā man ne pārāk gulētās nakts un jautrā, tomēr bezjēdzīgā rīta dēļ sačakarējās garastāvoklis, bet tomēr ļoti uzlabojās līdz vakaram un mēs uzrīkojām kārtējo ašo, jautro, bezsakarīgo, bez alkahola ballīti pie manis. Ak, jā, vēl daudz tika spriests par fiziku.

Daži cilvēki ļoti izklaidējās ar manu datoru un telefonu, bet tomēr Kaspars-bumbulīts bija jauks un nomainīja stīgas manai ģitāriņai stīgas, yay! Un pēc tam viņiem ar Raivi bija krutās mūzikas teorijas sarunas, oh, vāāv :D

Kad visi bija tādi apmiegojušies no ūdenspīpes, mēs devāmies ārā, pabildēties un, nu, ko gan vēl varētu darīt bariņš tīņu, ja ārā ir daudz sniega un auksti? :D

Jap, man reāli paveicās, ka vazājos apkārt ar fotoapartātu rokās, tāpēc izspruku ar vienu brīvprātīgu iegulšanos un vienu samērā saudzīgu un abpusēju iegrūšanu sniegā, lai es galīgi neatkristu no bara.

Nakts turpinājās ar stulbībām, pēkšņi uzradās arī Jānis ar abiem KK, kurus bija ļoti liels prieks atkal redzēt :)

Nakts laikā tā arī nenospēru Raivim foršo cepuri, un kāds gadījumā nezin, kur palika fočuks pēc tam, kad noliku uz virtuves galda? :D Jo aparāts has gone missing. Bet gan jau drīz atkal uzradīsies.

Šodien uzmetu savu zombijbrāli, bet reāli nav nekam vairs spēka, paspēlēšu savu svaigi stīgoto ģitāriņu, paadīšu un tad jau atkal atslēgšos.

Ja kādu tas baigi uztrauc, tad es varu atvainoties par visām stulbībām, kas izdarītas zem mana vārds :D

Love all around! :)

buč buč

es esmu debīla. LOL.

Evija ir foršākāa. ;****

Publicēt ziņu

jā

She fell in love in the first place

Ziniet, jā. Man ir pienākumi. Un vienalga, vai man tie patīk vai nē, gribu pildīt vai negribu, tas ir veids, kā es esmu nolēmusi dzīvot savu dzīvi, un man tas ir jādara, lai izrādītu cieņu apkārtējiem-tiem, kas veido visu manu vidi. Pat ja dažreiz negribās un galīgi nolaižas rokas, vienmēr būs prieciņi kā šodien, būs vēlme dauzīt domāšanas centru pret galdu (arī kā šodien), būs ticība un būs izmisums, bet visam ir jābeidzas kaut cik pozitīvi, jo ir lietas, kas būs vienmēr. Saule, vējš, jūra un akmeņi.

Un neesmu es greizsirdīga, bēdīga arī nē. Vienkārši lēni pierodu pie jauniem faktiem.

Man un varbūt arī jums vienmēr patika domāt, ka es esmu tā hipija dvēsele, kas visu dienu nogulētu zālē, lai ar acīm sekotu mākoņu ceļojumam. Nu patiesībā tā nav, es šodien sapratu, ka es vienmēr būšu tā, kas aiznesīsies pa to vasaras putekļaino ceļu, ar smagu mugursomu un saulē apdegušiem pleciem un izstieptu roku ar paceltu īkšķi, lai noķertu kādu veiksmes busiņu.

Es vienkārši nemāku palikt un priecāties par sasniegto, es laikam esmu radīta, lai joņotu (vai lēni vilktos) uz priekšu un dzīvotu no viena triumfa līdz nākamajam.

Bye.

Under great white northern lights

Piedzīvojums&pārdzīvojums. Kā jau Paula tieši pēc filmas beigām teica- Nav pat īsti ko teikt....

Vai es esmu sajūsmā? Jā, esmu. Pirms šīs filmas radītajām emocijām es nemaz nezināju, cik ļoti daudz the White Stripes mūzika nozīmē manai dzīvei. Tā vienkārši vienmēr ir blakus, ierasta gandrīz kā kāds ģimenes loceklis. Bet. Līdz šim man pat prātā nenāca par to sajūsmināties. Tad jau laikam sākās jauns etaps dzīvē.

Ja jūs man jautātu, ko jaunu es pēc šīs filmas uzzināju par Megas un Džeka attiecībām, nu, jums, kā maniem lasītājiem jau būtu jābūt kaut kādai apjēgai par manu nostāju-manis pēc viņi var būt brālis un māsa, kā sevi apraksta filmā, var būt vīrs un sieva, kā viņus mēģina parādīt dzeltenā prese, var būt vienkārši draugi-dvēseles radinieki, kuriem ir kaut kas slēpjams pasaulei. Man tas vienalga, man svarīgi, lai viņiem kopā ir labi radīt mūziku, jo viņi nepārprotami ļoti, ļoti mīl viens otru:

Nākot mājās vakara noskaņa, pikošanās ar Jāni-kaut kas jautrs un sen nepiedzīvots, un arī apņemšanās censties saprast matemātiku-kaut kas tiešām reti piedzīvojams. Bet šādas lietas iedvesmo, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju. Iedvesmo mēģināt būt labākam.

Un šodienas pirmās daļas noskaņu raksturo kaut kas, kas ar savu dvēseliskumu mani pilnīgi satrieca ekrāna priekšā:

I'm begging of you, please don't take my man
jolene jolene jolene jolene
please don't take him even though you can...

Never say never!

Pajūsmināties par PV koncertu, kas noticic jau krietni sen? Nah, ceriet vien :D Kaut arī, protams, kopš piektdienas vakara galvā ar īsiem, periodiskiem pārtraukumiem nemitīgi skan "Na zarēēēēēē"

Nu, ko tā kā es esmu izdomājusi saslimt tieši atzīmju izlikšanas nedēļā un, kaut arī rīt jau būšu skoliņā, tik un tā varu bezjēdzīgi satraukties par debīlo fiziku, un katru dienu klausīties ļoti vērtīgas lekcijiņas no mātes kundzes.

Lai nu kā, nevarētu teikt, ka es savu laiku izmantoju lietderīgi, pārsvarā esmu aizņemta mēģinot iztukšot nebeidzamo tējas krūzi, adot, skatoties jau redzētas filmas, kaut ko mazliet rakstot, ilgojoties pēc draugiem, lasot Jāņa pētījumu par Fukšu balli, guļot un mēģinot pabeigt kādu vizuālās mākslas darbu, lai man šajā pusgadā būtu kaut cik sekmīga atzīme :D

Jau kuro reizi es atkal esmu ierauta klasikā un, jā, vispār šis čalītis tagad valda manā pasaulītē-

Nu jā, nu jā, vispār gribās satikt sen neredzētos draugus, gaidu piektdienu, skolu negribu, atzīmes vēl mazāk, balli arī ne-e. Jā, labi, šis ieraksts tapa bez kādas jēgas, jo man vienkārši bija apnicis, ka mans blogs ir tik apmiris, jo manā dzīvē nekas nenotiek. Vispār, kāda īsti ir jēga no blogu rakstīšanas? Nu labi, man vienalga, jo es taču tāpat turpināšu to darīt.

Gribēju jau rakstīt love dudes, bet, eh, ko tur daudz-peace!

Viss!

Man reāli ir piegriezies tas sanīkums, kas visiem, mani ieskaitot, ir uznācis. Man tāds jau ir gandrīz kopš vasaras beigām, un tagad es esmu nolēmusi beigt nūģot. Man jau riebīgi paliek, katru dienu ejot uz skolu, kur es saskumstu par nezin ko, tāpēc nevaru pilnvērtīgi dzīvot ar saviem draugiem.

Jau rīt es ieradīšos skolā klauna biksēs, darīšu visu, lai justos labi, noskriešu 8 km treniņu, pamācīšos fiziku kopā ar kādu gudru cilvēku, mīlēšu ienīstamo, gaidīšu Prāra Vētras koncertu, centīšos būt labāks cilvēks.

Un tie vārdi, kas mani uzpurināja no šī sanīkuma, nāca no galīgi negaidīta cilvēka, galīgi negaidītā brīdī, un jums liktos galīgi ne pa ķeksi, bet mani sakustināja :)

Un viss atkal būs ideāli- tā, kā agrāk :)

Miegainums šodien :D

I'm thinking about my doorbell-when you gonna ring it?

Ah, ka tik nav pienākusi arī mana kārta papriecāties par gadalaiku aiz loga? (ak, mans saules elk, tikko sāka snigt ar tik milzīgi lielām un skaistām pārslām, ka tagad pa logu redzu tikai koku zarus un sniegu, un man pilnīgi pazuda visa sarkastiskā noskaņa)

Es neesmu īsti pārliecināta, bet man šķiet, ka man pietrūkst laika, kad vecāku atgriešanās no ilgākas prombūtnes man nesa tikai priekus. Tagad es esmu divas stundas ārdījusies pa māju, bet tik un tā viss ir tikai pirmā acu uzmetiena kārtībā (Kad mana māte atvērs skapīti, lai izņemtu, piemēram, katlu, viņia virsū uzgāzīsies divas nedēļas nemazgāti trauki murskulī ar Jāņa zeķēm)

Bet vispār jau šitais sniedziņš novirza prātu no tādām satraucošām domām, kā "ak-mans-dievs-es-esmu-nesekmīga-fizikā-un-vispār-atzīmju-ziņā-izskatos-pēc-konkrēti-stulbas-nūģes" Bet tā kā sūdzēšanās jums neko nemainīs, pasakiet paši sev "čīīl", atlaidieties krēslā ar savu neesošo cigareti/kāsi un novērsieties no Mistera Spīdīgā Monitorā, un jau simtbiljardo reizi šodien paskatieties ārā pa logu. Un ņemiet piemēru no Džona, kad ejat ārā!

(Saģērbjaties silti!)

Ā, nu, ja vēl jau man ir tie jautrie sapņi :D Nu vismaz kaut kas tajos vienmēr ir smieklīgs. Bet man pamatīgi liek aizdomāties tas, ka vienkārši katru nakti viens konkrēts cilvēks ir tajos manos sapņos. Zemapziņa, es tevi nesaprotu.

Njā, šodien biju baigā SMP, neaizgāju uz Hamletu satikt dažus labus, mīļus cilvēkus, tā vietā kā tāda sieviete nūģoju mājās.

Rītdien ir vēl viena diena, kuru nodzīvot ar prieku, bez steigas :)

Labi, ČAU!