Nu tā īsi

Šis vakars manīja manu dzīvi.

Vienalga taču, cik lielā vai mazā mērā.

Sajūta, ka manā dzīvē ir kaut kas lieks.

Varbūt šis blogs?

Ja te ilgāku laiku neparādās nekādas ziņas no manis-

neuztraucieties, tad mans blogs ir nomiris dabīgu nāvi.

Bet varbūt tas tikai tā, šodienas garastāvokļa iespaidā.

Shine, shine, shine ōōōōōn! :) :)

Skaista tā ziema tomēr sanākusi. Bēēēt tik un tā nekas mani nepārliecinās-pavasari, velcies šurp! (mm-hm!)

Un šodien divpadsmitie uzlika savu izstādi, ko es nez kāpēc uztveru kā kaut kādu pavasara pazīmi :D Āā un jaukā, bet bremzīgā klases audzinātāja sāk pamatīgi kaitināt, laikam jau tomēr sanāk, ka es pati vien esmu vainīga, ka apsolīju uzvarēt vienatnē un beigās to tomēr neizdarīju :D

Nu bet... vispār jau šodien ļōōōtīī laba un smaidīga diena, visādi devil smaidi, jaukie smaidi, samulsušie smaidi, čainīz smaidi un atpalikušie smaidi (lielā kvantumā no manas puses)

Mācībās jau šī nedēļa arī izdevusies, nekādu drausmīgo latviešu valodas stundu, arī matemātikas par divām mazāk kā citās nedēļās, tāpēc arī mazāk iemeslu besīties :)

Šodienu laikam veltīšu mierīgai lasīšanai un rakstīšanai (un iedvesmas gūšanai, protams) Ha, brālis aiz sienas klausās "Suburbiju"- vienu patiesi patiesu dziesmu (Hahaha, šodienas viens no labajiem starpbrīžiem-"Nu patiesi, puisīši!" Haha, ir jau jautri adresēt to kaut kādiem divmetrīgiem lamzakiem :D) Ak jā, ja dziesmu gribās noklausīties, tad rekušekute! http://www.youtube.com/watch?v=NW7eacQQg8w

Nu ko lai vēl jums saka, sauleszaķukīši-

Love, dudes!

It's the tick of our time and the tick in her hair...

...That made me feel so strange

Oh, she's only seventeen!

Paldies par apsveikumiem un visu pārējo, kas padarīja šo dienu ļoti skaistu. Viss notika apmēram tieši tā, kā es biju gribējusi. Miers, draugi!

Laikam esmu ļoti es laimīgs!

/Prāta Vētra

It's such a fine and natural sight

Lūk, kā, visa nakts paskrēja vienā epikā, gan Zvaigžņu karus izkarojām, gan nebeidzamās sarunas gandrīz izmuldējām. Tas bija tik muldīgi un labi. Ieniru bišku vecās sajūtās, bet jau kuru reizi sapratu, ka ir labi tā, kā tagad ir. Pāāāāldies par atnākšanu, Sandra un Paula!

Izrunātas smagās runas par manu veselību ar maniem sencīšiem, izgrūdu Pēteri no gultas, lai pati varētu pagulēt un, jā, nogulēju gandrīz visu skaisto dienu.

Uz skolu jau kārtējo reizi neko nedarīšu, bet tā jau kļūst par rutīnu un tagad te sēžu un prātoju, vai vajadzētu īstenot vienu no daudzajiem plāniem.

Pietrūkst laika, kad ēdām lētos saldumus, kad pat naktīs bija karsti, kad varēja vazāties klauna šortos un kedās sautējās kājas, kad uz rokām aprocīšu bija vairāk kā saprašanas, kad satraukumi bija jau aiz muguras, kad jumti bija mūsu pludmales.

Ajjj, ģimene.

Visi izskatās vienkārši garīgi atpalikuši un muļķi. Nu toč' it kā mums jau būtu deviņdesmit gadi un mēs savā villā skatītos rīta multenes.

Ai, mani ģebilas :D