Under great white northern lights

Piedzīvojums&pārdzīvojums. Kā jau Paula tieši pēc filmas beigām teica- Nav pat īsti ko teikt....

Vai es esmu sajūsmā? Jā, esmu. Pirms šīs filmas radītajām emocijām es nemaz nezināju, cik ļoti daudz the White Stripes mūzika nozīmē manai dzīvei. Tā vienkārši vienmēr ir blakus, ierasta gandrīz kā kāds ģimenes loceklis. Bet. Līdz šim man pat prātā nenāca par to sajūsmināties. Tad jau laikam sākās jauns etaps dzīvē.

Ja jūs man jautātu, ko jaunu es pēc šīs filmas uzzināju par Megas un Džeka attiecībām, nu, jums, kā maniem lasītājiem jau būtu jābūt kaut kādai apjēgai par manu nostāju-manis pēc viņi var būt brālis un māsa, kā sevi apraksta filmā, var būt vīrs un sieva, kā viņus mēģina parādīt dzeltenā prese, var būt vienkārši draugi-dvēseles radinieki, kuriem ir kaut kas slēpjams pasaulei. Man tas vienalga, man svarīgi, lai viņiem kopā ir labi radīt mūziku, jo viņi nepārprotami ļoti, ļoti mīl viens otru:

Nākot mājās vakara noskaņa, pikošanās ar Jāni-kaut kas jautrs un sen nepiedzīvots, un arī apņemšanās censties saprast matemātiku-kaut kas tiešām reti piedzīvojams. Bet šādas lietas iedvesmo, ja jūs saprotat, ko es ar to domāju. Iedvesmo mēģināt būt labākam.

Un šodienas pirmās daļas noskaņu raksturo kaut kas, kas ar savu dvēseliskumu mani pilnīgi satrieca ekrāna priekšā:

I'm begging of you, please don't take my man
jolene jolene jolene jolene
please don't take him even though you can...

Never say never!

Pajūsmināties par PV koncertu, kas noticic jau krietni sen? Nah, ceriet vien :D Kaut arī, protams, kopš piektdienas vakara galvā ar īsiem, periodiskiem pārtraukumiem nemitīgi skan "Na zarēēēēēē"

Nu, ko tā kā es esmu izdomājusi saslimt tieši atzīmju izlikšanas nedēļā un, kaut arī rīt jau būšu skoliņā, tik un tā varu bezjēdzīgi satraukties par debīlo fiziku, un katru dienu klausīties ļoti vērtīgas lekcijiņas no mātes kundzes.

Lai nu kā, nevarētu teikt, ka es savu laiku izmantoju lietderīgi, pārsvarā esmu aizņemta mēģinot iztukšot nebeidzamo tējas krūzi, adot, skatoties jau redzētas filmas, kaut ko mazliet rakstot, ilgojoties pēc draugiem, lasot Jāņa pētījumu par Fukšu balli, guļot un mēģinot pabeigt kādu vizuālās mākslas darbu, lai man šajā pusgadā būtu kaut cik sekmīga atzīme :D

Jau kuro reizi es atkal esmu ierauta klasikā un, jā, vispār šis čalītis tagad valda manā pasaulītē-

Nu jā, nu jā, vispār gribās satikt sen neredzētos draugus, gaidu piektdienu, skolu negribu, atzīmes vēl mazāk, balli arī ne-e. Jā, labi, šis ieraksts tapa bez kādas jēgas, jo man vienkārši bija apnicis, ka mans blogs ir tik apmiris, jo manā dzīvē nekas nenotiek. Vispār, kāda īsti ir jēga no blogu rakstīšanas? Nu labi, man vienalga, jo es taču tāpat turpināšu to darīt.

Gribēju jau rakstīt love dudes, bet, eh, ko tur daudz-peace!

Viss!

Man reāli ir piegriezies tas sanīkums, kas visiem, mani ieskaitot, ir uznācis. Man tāds jau ir gandrīz kopš vasaras beigām, un tagad es esmu nolēmusi beigt nūģot. Man jau riebīgi paliek, katru dienu ejot uz skolu, kur es saskumstu par nezin ko, tāpēc nevaru pilnvērtīgi dzīvot ar saviem draugiem.

Jau rīt es ieradīšos skolā klauna biksēs, darīšu visu, lai justos labi, noskriešu 8 km treniņu, pamācīšos fiziku kopā ar kādu gudru cilvēku, mīlēšu ienīstamo, gaidīšu Prāra Vētras koncertu, centīšos būt labāks cilvēks.

Un tie vārdi, kas mani uzpurināja no šī sanīkuma, nāca no galīgi negaidīta cilvēka, galīgi negaidītā brīdī, un jums liktos galīgi ne pa ķeksi, bet mani sakustināja :)

Un viss atkal būs ideāli- tā, kā agrāk :)

Miegainums šodien :D

I'm thinking about my doorbell-when you gonna ring it?

Ah, ka tik nav pienākusi arī mana kārta papriecāties par gadalaiku aiz loga? (ak, mans saules elk, tikko sāka snigt ar tik milzīgi lielām un skaistām pārslām, ka tagad pa logu redzu tikai koku zarus un sniegu, un man pilnīgi pazuda visa sarkastiskā noskaņa)

Es neesmu īsti pārliecināta, bet man šķiet, ka man pietrūkst laika, kad vecāku atgriešanās no ilgākas prombūtnes man nesa tikai priekus. Tagad es esmu divas stundas ārdījusies pa māju, bet tik un tā viss ir tikai pirmā acu uzmetiena kārtībā (Kad mana māte atvērs skapīti, lai izņemtu, piemēram, katlu, viņia virsū uzgāzīsies divas nedēļas nemazgāti trauki murskulī ar Jāņa zeķēm)

Bet vispār jau šitais sniedziņš novirza prātu no tādām satraucošām domām, kā "ak-mans-dievs-es-esmu-nesekmīga-fizikā-un-vispār-atzīmju-ziņā-izskatos-pēc-konkrēti-stulbas-nūģes" Bet tā kā sūdzēšanās jums neko nemainīs, pasakiet paši sev "čīīl", atlaidieties krēslā ar savu neesošo cigareti/kāsi un novērsieties no Mistera Spīdīgā Monitorā, un jau simtbiljardo reizi šodien paskatieties ārā pa logu. Un ņemiet piemēru no Džona, kad ejat ārā!

(Saģērbjaties silti!)

Ā, nu, ja vēl jau man ir tie jautrie sapņi :D Nu vismaz kaut kas tajos vienmēr ir smieklīgs. Bet man pamatīgi liek aizdomāties tas, ka vienkārši katru nakti viens konkrēts cilvēks ir tajos manos sapņos. Zemapziņa, es tevi nesaprotu.

Njā, šodien biju baigā SMP, neaizgāju uz Hamletu satikt dažus labus, mīļus cilvēkus, tā vietā kā tāda sieviete nūģoju mājās.

Rītdien ir vēl viena diena, kuru nodzīvot ar prieku, bez steigas :)

Labi, ČAU!

Tears in Heaven

Man jāvelta viens teikums apkārtējai situācijai-Sniegs un auksts laiks!

Nu ja, tātad kārtējā nedēļas nogale aizvadīta. Sākām Simonas, Solveigas, Paulas un Sandras kompānijā ar sengaidītu filmu vakaru, un mēs patiešām, patiešām noskatījāmies "Vējiem līdzi" un neviens neaizmiga :D Un tad jau mums bija daudz ierasto, filozofisko sarunu. Ar Sandru izgājām foršā vēlās nakts pastaigā, meitenīgi pikojāmies un uztaisījām pirmos sniega eņģelīšus, vīīpīī. Visi aizmiga pie Across the Universe, arī es un Sandra padevāmies. Un pēc gulēšanas jau galīgi ierastais morning after un pēc kaut kādas mājas apvākšanas, es vienkārši atlūzu. Tagad man tiešām liekās, ka es zinu, kurš ir cilvēks, par kuru es visbiežāk sapņoju :D

Nu ja, sava action sapņa vidū pamodos no tā, ka Karīna un Zane piezvanīja pie durvīm un jā, sākās vēl viens vakars pie manis :D Gerda atveda savu vācieti, kura, protams nespēja uzreiz iejusties mūsu kompānijā, bet bija forši savas parastās sarunas arī vadīt angliski :) Un man nācās mest Gerdai ar čipsiem :D Zane nodeva iepreicinošus sveicienus no JM, un viņa esot izmuldējusies viņam par manu mīlestību pret viņa matiem, oh well, es jau pati gribēju viņam to kādreiz pateikt, bet ir jau labi :)

Kad Karīna, Ana un Evija aizvilkās uz Nabaklab, mēs ar Zanīti palikām, mācīju viņai spēlēt Nothing Else Matters, un viņa ar visu savu kreilību tur ģitāru uz kreiso pusi, un jau tagad spēlē apmēram tikpat labi kā es. Geezus! :D

Klubu karalienes atgriezās un turpināja ballīti izēdot visu manu māju :D Bet es aizgāju gulēt, jo mēs ar Karīnu cēlāmies jau desmitos, lai kopā ar Zanīti dotos un Dāvja spēlēm.

Es nebiju redzējusi Dāvi un Gintu jau piecus mēnešus, tas bija tik jocīgi. Satiku arī Mareku, pamuldēju ar viņu. Ziniet ko, man šķiet, ka tagad viņam ir par pāris procentiem vairāk aktīvo smadzeņu šūnu.

Nu ja, mēs sabijām tajā Rīgas volejbola skolā burtiski visu dienu, kaut arī Dāvis spēlēja tikai divas spēles, bet nevarētu jau teikt, ka mums nebija jautri, bija un kā vēl :D "HAIZIVS!" :D

-Es nemācīšos uz rītdienu!

-Jā, pohuj, neviens nemācamies uz rītdienu!

Vēl jau visu laiku bija "amerikānisms" un mēs jau kārtējo reizi iedevām iesauku cilvēkam, kuru galīgi nepazīstam :D Nu vismaz nebija pilnīgs ignors :D

A:-Psst, Dāvi, padziedi!

Tikai neskatieties acīs ceturtajam numuram! :D

Nu ja, un viņa spēles mēs skatījāmies kā konkrētas meitenes :D Bet viņš jau bija mūsu varonis, tik smuki krita, āā, un vēl jau arī mīlīgais -kušš, kušš :D

A:-Nepozē, bļāviens, spēlē!

Z, K:- Look at my ass, my ass is amazing!

Jā, jau tas ir slimi, tāpēc es nemaz nerakstīšu vārdus, kas skekoja tālāk :D :D :D

D:-Kāds no mūsējiem visu laiku saka "laiziet"!

Es ļoti, ļoti ceru, ka viņi tomēr tika trijiekā un ka mums atkal nevajadzēs pusgadu, lai satiktos :)

(Dāvja klātbūtnes dēļ man konkrēti pielipa "Tears in Heaven")

Mēs atklājām, ka ārā ir sasodīti auksti un Zanes dzimšanas gads ir 64tais :D

Vīkendu nobeidzu pie Pētera ēdot un skatoties hojeku, un rakstot šo monstrīgi garo ierakstu.

Okei, byēē!

When you want something from life...You jump and grab it (Yēē, vrait!)

Like you teach me how to feel alive...

Nu... Vakardien bija ciemiņu diena :D no sākuma ar pašu Likteņa palīdzību satiku Šmuli un, daudz ēdot, pavadījām pāris stundas pie manis, pārsvarā atceroties vecos labos laikus (Eh...notraucu asaru)

Lāsma vēl nebija īsti aizgājusi, kad ieradās Liene, ar kuru kopā tika vēl mazliet paēsts un bez viņas noskatīts hokejs.

Kad Jānis aizrāva Lieni prom, piezvanīja Ašo Ideju Rihards un uzprasījās ciemos, kam es arī piekritu, un tā mums bija īsta ballīte :D Divatā. Ar olīvēm. Un viņa dzeju. Un hm, jā..ē, Džimiju Peidžu! :)

Tad jau atvilkās mājās arī Jancis, tika daudz ierēkts par veciem, aizmirstiem video, un es sapratu, ka jānoskatās Zvaigžņu kari atkal :D

Nu ko, šodien skolā bija Ēnu dieniņa, tāpēc ierados tikai uz ceturto stundu, lai kopā ar Ritu vazātos līdzi skolotājai Peterei. Patiesībā mums nekur nebija jāvazājas, he! :D Ievērtējam viņas klases atzīmes, kas visiem ir ar būšanu nesekmīgiem pie Errrnesta???

Tā jau nekas ultra interesants nenotika, tikai dabūjām izlabot devīto kontroldarbus, es pat varēju ielikt trīs nesekmīgas atzīmes, k'čing! :D

Un pēdējā stunda jau bija izcili aizraujoša, jo divpadsmitie rakstīja kontroldarbus, kas nozīmēja, ka mēs tur vienkārši sēdējām un gandrīz vai sprāgām nost aiz garlaicības :D Es tikai paguvu ievērtēt, cik organizēti visi špiko, cik Ārim ļoti garas skropstas, ka Ievai smuki, krāsaini svārki, ka Krišjānim foršs džemperis un ka man tiešām patīk Matīsa rokas (devil) Es vienmēr mīlēšu mūsu divpadsmitos!

Pēc tam jau vēl īsa, jauka saruna ar Peterīti un varējām laisties mājās. Un tikko es atnāku mājās, man vienmēr uznāk besis un nogurums, bet tikko kā mēģinu gulēt vai kkā tā atpūsties, smadzenes sāk trakot.

Sviests. Lai nu kā, būs vēl kkā jātiek galā ar fizikas mājasdarbu un vispār jādabū šis parautais priekšmets sekmīgs!

Bet tik un tā-LOVE, dudes!

Since I've been loving you

Nu tāāā..... :D

Simonas dzimšanas diena notika kārtējā ģeniālajā pirtī, kur viss bija kā vajag-ieeja no apšaubāma pasakata pagalma, drāžamistaba ar atbilstošo apgaismojumu un strīptīza stienis :D

Sākās jau viss mierīgi, ar akvārdīgu sēdēšanu klusumā un vecu krievu popdziedātāju videoklipiem fonā.

Bet tad jau ieradās Kārlis (un vēl čupa ar randomīgiem cilvēkiem) ar zagtajām tumbām, un sākās drausmīgi nekvalitatīvas deju mūzikas klausīšanās, alkahola dzeršana un pirts ieņemšana.

Man bija īsta mistērija, kā visi kļuva tik silti tik īsā laikā, bet nākamajā rītā kāds man izskaidroja škidrumu uzņemšanas secību, un man viss kļuva skaidrs :D Lai nu kā, mums ar Sandru bija pienācis nervozās raustīšanās laiks, kad visi nemitīgi centās uzsvempties uz ne tā izturīgākā galdiņa, lai ļoti skaisti padejotu. Nu, vārdu sakot, pēkšņi viss bija out of control un visi stūri bija pievemti :D Un tad sākās skraidīšana pakaļ Simonai, jo bija tā, ka es pateicu Sandrai "Es uztraucos tikai par Simonu, pārējie lai dara, ko grib".

Kad jautrība sita visaugstāko vilni, no Sandras atskanēja "What about, ko Andris te dara?" Jā, es arī par to nobrīnījos, bet arī nopriecājos, jo šim cilvēkam ir vienkārši talants būt, ēēm, nu, er, nevermind, jaukam :)

Tad Simona, man par atvieglojumu, beidzot izslēdzās, bēēēt, viņas mamma atbrauca :D Nu un pirms tam mums, nu tiem, kas bija gana skaidri, lai uztrauktos, uznāca panikas un visa vākšanas lēkmīte. Nu labi, patiesībā tas bija tā, ka Solveiga un Jēkabs, kā īsti veči visu vāca, es maisījos viņiem pa kājām ar gudru seja izteiksmi un izlikos, ka palīdzu :D

Nu ja, kad Simonas mamma aizbrauca, mums sākās kolektīvais naids pret "ķerto tanti", bet mans iPods atrada ceļu līdz tumbām, hehe, devil :D Un tā, ar vienu aci vaktējot jaukos skatus, es iegrimu kārtējā diskusijā ar Kārli par Sigur Ros, zāli, Hendriksu un mūziku kā tādu.

Atlikusī nakts pagāja, cīnoties ar ne-smēķētāju nelabumu, nesakarīgi kaut ko muldot, ēdot un beigu beigās ar Sandru atlūztot pirtī. Uz lāvas. Uz veselām piecdesmit minūtēm :D

Un tad mēs ar Sandru izlēmām beigt tēlot baigi jaukās, savācām arī Alisi, ko pa ceļam apgaismojām par nakts notikumiem, un devāmies prom. Paldies par baļļuki, Simoni, es tā dzirdēju, ka tev nākamā diena bija smaga, tāpēc jūtu līdzi.

Un garās brīvdienas turpinājās ar čilošanu Lagastos, kas izvērtās gandrīz par SIEVIEŠU pasākumu, ja vien Jānis nebūtu tur iejucis :D

Pirmo vakaru es palaidu garām, nu, jo man nāca miegs :D Otro es līdz pusei nolauzu, iegājām pirtī, pakurijām veco, labo Zigmundu :D Un ar Anu kvalitatīvi parunājām par smagām tēmām (brāļiem, talantiem, akmeņiem'n'stuff :D) Vēl ar Gerdu un Lieni līdz asarām nosmējāmies par Jāņa, Riharda, Matīsa, Justa un vēl dažu nažu dzīves apkaunošākajiem mirkļiem, bet tas bija tiešām ļoti, ļoti smieklīgi :D

Laiks tiešām jauki pavadīts, paldies ka atbraucāt, GerdaKarīnaAnnijaAnaBeāteZane! Un paldies Jānim un Lienei par būšanu tur :)

Mājās braucot, klausījamies Led Zeppelin un, uh, tā foršā sajūta ir atpakaļ :)

Un kaut kādā bezsakarā jau pāris stundas skan galvā Riharda balss :D

LOOOOOVēēē, dudes! :)