Lūk, kā, visa nakts paskrēja vienā epikā, gan Zvaigžņu karus izkarojām, gan nebeidzamās sarunas gandrīz izmuldējām. Tas bija tik muldīgi un labi. Ieniru bišku vecās sajūtās, bet jau kuru reizi sapratu, ka ir labi tā, kā tagad ir. Pāāāāldies par atnākšanu, Sandra un Paula!
Izrunātas smagās runas par manu veselību ar maniem sencīšiem, izgrūdu Pēteri no gultas, lai pati varētu pagulēt un, jā, nogulēju gandrīz visu skaisto dienu.
Uz skolu jau kārtējo reizi neko nedarīšu, bet tā jau kļūst par rutīnu un tagad te sēžu un prātoju, vai vajadzētu īstenot vienu no daudzajiem plāniem.
Pietrūkst laika, kad ēdām lētos saldumus, kad pat naktīs bija karsti, kad varēja vazāties klauna šortos un kedās sautējās kājas, kad uz rokām aprocīšu bija vairāk kā saprašanas, kad satraukumi bija jau aiz muguras, kad jumti bija mūsu pludmales.
No, no, no! Thank You, par uzaicināšanu un izmitināšanu. ;]
AtbildētDzēstPfft, tam tak mūsu mājas paredzētas
AtbildētDzēstVai ne? Vajag siltumu.
AtbildētDzēstPAR VASARU !!!
AtbildētDzēst(un mīlestību pret Annas šortiem ;D)
Hahaha, viltīgi, Karīn, bet nedomā, ka Tev ir kādas cerības :D
AtbildētDzēst