Baby, WHAT have you done to your hair?

Šodien Nordea Rīgas maratona diena. Tāpēc cēlos agri, lēcu iekšā treniņtērpā un klausījos Jāņa M. mūziku. Šogad sastāvā es, tēva brālis Indulis, mans tēvs un Pēteris, bijām nolēmuši noskriet maratona stafeti, man pirmais un īsākais etaps-7,8 km.

Starta vietā ierados tiešām laicīgi, bija iespēja nostāties pirmajā rindā,bet apkaunējos un nolīdu apmēram ceturtajā.

Pirms starta aizvēru acis un skaitīju savu "ideālo soļu" ritmu (to ir diezgan pagrūti izdarīt, ja pa lielajām tumbām skan Eye of the tiger :D), bet tas nepalīdzēja, jo, protams, pēc starta šāviena man bija jānoturās kopā ar citiem.

Pirmie divi km jau bija brīnišķīgi, skrēju viegli kā pūciņa un kopā ar citiem dalībniekiem smējos par maniem smieklīgajiem līdzjutējiem.

Ap trešo kilometru beidzās patīkamā koku ēna. Tas bija drausmīgi grūti, bet varēja jau būt arī daudz trakāk :D Uzgāzu ūdeni uz galvas un mizoju tik tālāk, bet ne gluži kā pūciņa.

Un tad jau bija klāt trases izstiepiens. Nebiju domājusi, ka tas būs TIK iztiepts, kaut arī, protams, likās aizdomīgi, ka pretī skrien maratona un pusmaratona līderi :D

Un pie 5km brīnišķīgs krampis labajā kājā. Tas bija negaidīti, bet, tikko kā apstājos, man mugurā ietriecās kādi trīs citi dalībnieki, tāpēc es sapratu,ka apstāties nevar :D Kliboju vien tālāk. No pūkainuma vairs ne miņas. Tad satiku arī malā stāvošo skolas macību pārzini, ūū, tas bija baisi, bet labāk tomēr nekā pēkšņi ieraudzīt Osīti un viņas sportisko ģimeni :D

Pēdējos kilometrus gandrīz varētu teikt, ka novilkos, bet uz pēdējiem piecsimt metriem jau atkal bija kārtībā, ja neskaita sāpīti kājā :D Nodevu stafeti Indulim, aizbliezu mājās uz dušu un tad piebiedrojos pārējiem, līdzjutēju rindās :)

Nostaigām diezgan daudz, mana komanda noskrēja labi, uzvilka mūs augstāk par manu "izcīnīto" vietu, dabūjām medaļas un gājām mājās, uz ierasto pēc maratona pierīšanos, kurā piedalījās mūsu maratonisti ar visām savām ģimenēm, ar saviem spiedošajiem, mazajiem bērniem :) Bija jau forši, bet māja bija mazliet pieblīvēta :D

Nu. Mana komanda teica, ka negaidīja no manis tik labi noskrietu. Es arī nesapratu, ko biju sadomājusies, jo beigās mans ātrums bija nedaudz virs piecām uz km, kas ir tikai mazliet lēnāk nekā es parasti skrien krosu. Laikam tā starta masa mani tiešām aizvilka līdzi.

Bet varbūt nākamgad es arī trenēšos, un rezultāts būs labāks :) Sajūta, skrienot milzīgajā pūlī, ir tiešām fantastiska. Un tā skaņa, kad tūkstošiem botu skrienošās kājās sitās pret asfaltu, mani tiešām pārsteidza.

Tas ir kaut kas īpašs, šī maratona padarīšana :)