When everything is wrong, I come talk to you...

Nu ko, draugi, ir pienācis kārtējais laiks jums apstāstīt, kas ar mani pa šo laiku ir paguvis notikt.

Ir projektu nedēļa, kas mani gan iepriecina, bet tomēr mazliet vairāk kretinē. Šodien es stundu kratījos uz skolu, lai tur pavadītu 20 min (10 no tām tāpat tika notriektas sarunājoties ar Solvāģi), un tad gandrīz stundu kratījos atpakaļ.

Vēl projektu nedēļa neļaus diendienā satik visus tos, kurus es skolā gribēt satikt* (Pilnīgi jūtu, kā Gerda sēž pie datora un ļauni smīn par mani, errg, SMP! :D), bet gan jau es kaut kā pārdzīvošu.

Ir ļoti forši iepazīties ar kādu cilvēku un jau tik īsā laika sprīdī saukt viņu par labu draugu. Par to Tev paldies, vecīt (bāc, man liekās, ka es šo vārdu attiecībā uz Tevi izmantoju pārāk bieži :D).

Šodien vēl es paguvu pabūt Latvijas Ebreju muzejā (nejautājiet, tas bija spontāni :D), saprast, ka veselu mūžību neesmu bijusi uz kino, un tieši tagad ir pāris filmas, kuras man nebūtu iebildumu noskatīties, ka es jau sazin cik ilgi neesmu normāli mocījusi Džoniju, jo dīvainā kārtā man tiešām nav laika, kaut arī es neko nedaru (Labi, labi, es zinu, ka tas nav nekāds attaisnojums, vasara, mēs nākam!) un ka es gaidu mūsu braucienu uz LAgastiem, kas cerams (!!) izdosies. Atbalstu, veči, atbalstu!

Āā jā un runājot par atbalstīšanu, cenšos no visas sirds dzīvot līdzi mūsu olimpiešiem. Trešdien būšu augšā jau septiņos. Uzminiet, kāpēc :D

Mūzika ir kā dzesēšanas šķidrums manām smadzenēm. Vēlreiz paldies par USB vadu, Paula! :)

Labi, es laižu atpakaļ pie sava ciltskoka! Miers, draugi!

*How much longer will this keep getting stronger?