I don't care where you're going, I'll come along with you!

Cik žēl, ka brīdī, kad es esmu atradusi sevī pilnīgu harmoniju, ir atkal jāatsākas skolai, kas to visu izbojās :D

Tātad šīs nedēļas nogalē aizbarucām pie Zanītes uz Kadagu, kur mums bija totāls CHILL pasākums. Un Juris-Rūdis-Pantera jau vispār ballītes nagla :D Bet bija diezgan forši tiešām, tik ļoti daudz sarunu un ūdenspīpe (jo smukāki dūmi jo vairāk dod galvā, ne, Karīn? :D) un vakariņas stundu pēc pusnakts. Nu ja, un mēs ar Kasparu jau tiešām nevaram vismaz reizi nesabļaustīties, bet pats vainīgs, ka lika man skaņot savu ģitāru, un nospēlēja Wonderwall tikai, kad es jau gulēju, grr.

Visumā ļoti jauki pavadīts laiks, braukšana atpakaļ jau arī bija jautra, jo nu, mēs gulējām tādā kā, hmm, čupā. Nabaga Valts :D

Un tad jau mēs ar Gerdu iecitām maķīti un ar kājiņām čāpojām pie viņas, lai papriecātos par savu prieciņu (man prieks, ka viņa vārds nav Gordons :D), iestrēbtu ābolu sulu, uzbliestu Sandrai plakātiņu, un tad jau blieztu uz pašu koncertu, kas bija vienkārši ā!sam! :D

Mēs ar Gerdu jau bijām pārāk resnas, lai sēdētu kādā normālā vietā, tāpēc bija vien jāsamierinās ar grīdu starp galdiņiem. Bet mums paveicās tādā ziņā, ka no sava spota varējām redzēt tieši Sandras spotu uz skatuves un vai tad mums kaut ko citu vajadzēja, pff!

Vispār viss pasākums bija ļotiļotiļoti jauks un foršs un uz vienu brīdi es pat gandrīz noticēju, ka radīt skaisto ir viegli.

Un "čalis ar matiem" Matīss vienkārši nogrūda mani zem galda ar savu balsi, piemīlīgo ģitāras spēlēšanu un jauko, nemitīgo smaidīšanu. Ā, un vēl mati, protams :D Vispār, ja trīs no četrām viņa izpildītajām dziesmāmnebūtu par reliģisku tēmu, pirmais iespaids būtu pat biedējoši labs :D

Kaut arī mēs ar Gerdu visu laiku jutāmies galīgi random un ne pa ķeksi, mums ļoti patika, un es ceru, ka Sandra aicinās mūs arī uz citiem saviem koncertiem.

Apkārt ļoti daudz skaistu lietu un es klasos savas šibrīža top filmas OST. Kur nu vēl nūģīgāk, ne? :D

Take care, loves!

We're gonna come together...

Manam ipodam šodien bija kaut kāds KoL garastāvoklis :D

Jā, šodien beidzot izvilkos no mājas, bija tik skaista gaisma un krāsas, ka nespēju noturēties bišku nepabildējusi, kau arī ar Karīnas TELEFONU, bet nu tomēr, bildes sanāca diezgan glīšas, un es JAU gaidu siltāku laiku, lai varētu šīs sesijas padarīt dāāudz, dāāāudz garākas.

Vēl pablenzām, kā Raivis un Kaspars skeito, un bijām gandrīz kā tās meitenes amerikāņu filmās, kas pie katra kritiena nobļaujās AK MANS DIEVS, NESASITIES????? Kāpēc gan dievam būtu tā dēļ jāsasitās, pff! :D

Un es sapratu, ka es jūtos neomulīgi, apskaujot cilvēkus, kas stāv uz ripojošām lietām. Nezinu, kāpēc :D

Mana māte šodien tā arī pateica "Tev ir brīvlaiks, tāpēc būs vien jādara tas, ko es lieku!" :D Kur tur lōģika, es nesaprotu. Oh, well, vai tad es vainīga, ka nemāku patik savai mātei? :D

LOve, dudes! :)

IESVĒTĪTI!

Nu ko, šorīt piecēlos piecos un devos uz skolu, lai iesvētītos par īstenu indiāni, ui, vidusskolnieku.

Tik pārsātināta diena, ka pat īsti nezinu, ko rakstīt. Ļoti daudz smējāmies, centāmies nesmieties, lēkājām un pietupāmies, ojā.

Visumā izpildījām ļoti daudz dažādu vingrinājumu, kuri viesīs sāpēs kājās vēl pāris dienas. Mm, jā, dabūju arī paurķēties cūkas degunā, m-mh-mm! Vispār jau man likās, ka iesvētības bija gana saudzīgas, bet tas jau netraucēja man pilnīgi izgāsties viena cilvēka (jā, tieši VIENA) priekšā-tieši, kā es biju domājusi, ka būs :D

No afterpārtija aiztinos, pat īsti neparādijusies, tikai savā foršo draugu pulkā pasēdēju pie klases, un paldies Salātiņam par pacietību dziesmiņu mācot :) Un mūsu klases audzinātāja ir forša.

Ejot prom, pa visu skolu skanēja Paradise city, un tas bija tā kruti :D

Piedodied, ja kāds tiešām gribēja lasīt detalizētāku aprakstu, bet man ir sajūta, ka es vienkārši nokritīšu uz klaviatūras un atslēgšos. Noguru tomēr no visiem tiem "Lecam pa trepēm augšā!Labi, tagad lejā un uz vienas kājas atkal augšā!" :D

Šodien daudz mīļu cilvēku un tā, un kaut kāda iemesla pēc pa galvu jaucās dziesma, kas saistās ar pagajušo ziemu un tām pāri plūstošajām sajūtām, kas man tad bija. But, well, whatever, nevermind...

Nighty-night!...

Stulbās idejas un čilošana.

Mani vecāki ir prom! Jīīīhāāā!

Skolā šodien daudzas reizes gandrīz nosprāgu pār-smaidīšanas.

Ne pēc matemātikas kontroldarba, ko gribētos uzskatīt par nebijušu.

Kādu kēksiņu, sēžot uz stalažām piecu stāvu augstumā, hmm? :)

:) Love! :)

We've got the vision, now let's have some fun!

Emocijasemocijasemocijas.

Šī nedēļas nogale iesākusies skaisti. Ar Riharda koncertu pirmākārtām.

Tāāda vieta, kuru mēs ar Sandru un Paulu vienas nekad nebūtu atradušas. Kaut kādā tumšā pagalmā, aiz neapaismotām durvīm, bez neviena uzraksta. Viena es arī tur iekšā nebūtu gājusi :D

Bet pēkšņi mēs atradāmies ārkārtīgi patīkamā vietā ar brīnišķīgu atmosfēru, un, akmansdievs, cik daudziem tik ļoti foršiem cilvēkiem! Sandrai un Paulai nācās pieciest vairākas reizes, kad es vienkārši izkusu un izsmērējos pa dīvānu, jo jau atkal biju ieraudzījusi kādu ar pirmklasīgiem matiem. Tad mūsu dīvānā iespiedās arī kaut kāds brālis, kaut kāda Liene, un ar stundas nokavēšanos (tikai, pfft!) Rihards arī sāka spēlēt.

Kaut arī man, protams, ļoti patika, koncerts Metro bārā man radīja vairāk sajūsmas, laikam jau tāpēc, ka tur nebija neviena krieviska cilvēka, kuru atrašanās iemesls īsti nebija skaidrs. Bet, vārdu sakot, man koncerts ļoti patika un par vietu vispār biju sajūsmā.

Paldies Sandrai un Paulai, ka atnācāt :) Rihard, eh, ko tur daudz atkārtoties. Mīlu Tevi ļotiļoti.

Un tālāk jau mēs ar Gerdu devāmies cauri Vecrīgai, padziedot Brokastis Tifanijā, un visādi citādi stulbi uzvedoties. Un tad, demonstrējot savas dziļi apslēptās orientēšanās spējas, aizgājām precīzi uz savu galamērķi Amandas-astoņpadsmitās-dzimšanas-dienas-pārsteiguma-ballītes-sākuma-vietu.

Tur mēs sagaidijām Amandu un apsveicām viņu. Un pārsteigums izdevās par kādiem 100,8 procentiem. Dabūjām asaras jubilāra acīs un nesakarīgas, neartikulētas laimes skaņas :)

Un tad tādā mīīlzīgā meiteņu barā, kas vēlāk pārtapa par vēl mīīlzīgāku meiteņu un puišu baru, devāmies uz "Prieku!", kur mums nācās sagaidīt bāra īpašnieku, kurš ir Amandas klasesbiedrs (!), lai mēs un citi nožēlojami nepilngadīgie cilvēciņi tiktu iekšā.

Pēc tam čilojām čupā, spilvenu čupā. Tik jauka sajūta vienkārši runāt ar nekad nesatiktiem cilvēkiem, un saprast, ka viņi ir pavisam jauki un prātīgi, un pat no gaisa izrauts temats jums ir apspriešanas vērts.

Ar čali, kuram tā arī neuzzināju vārdu, mums vispār sāka rasties dvēseļu radniecība, jo mums ir tīīīīk daudz kas kopīgs. Piemēram, mūs gaidot, mūsu abu vecāki cerēja, ka būs meitiņa :D Un viņam bija arī ļoti jauki mati, buži-buži-buži.

Ar Amandu vēl bišku parunājām, cik šis ir ārprātīgi un superīgi, pārspriedām Spānijas alus etiķeti un viskiju ar viskiju un kolu, un to, kā esam noilgojušās.

Bet mums ar Gerdu bija jāčāpo mājiņās jau uzreiz pēc tam, kad Amanda bija 18 reizes uzmesta gaisā. Atvadījāmies ka īsta krievu ģimene, ar visas rodņas vairākkārtēju samīļošanu un sabučošanu, un raudāšanu, un solījumiem drīz atkal satikties, un ar Gerdu devāmies ellīgi aukstajā vakarā uz mājām. Ejot garām Route66, tur skanēja Tighten Up (tas bija tik šokējoši, ka man bija tas jāuzraksta :D)

Tātad, jau tagad ļoti daudz pozitīvu emociju, šovakar jau pie Karīnas, solās būt jauki :)

Love, dudes!

I don't want to push you away!

Kaut kā pēdējā laikā prāts galīgi nenesās uz savas dzīves aprakstīšanu, jo nekas īpašs nenotiek, prātā lielas domas, mazas domas, nu labi, nav ko muldēt, pēdējās dienas jūtos tiešām, tiešām slikti, un vienkārši negribu jums to uzkraut.

Šodien diena kā jau diena, vienīgi pilnīgi noteikti dabūšu negatīvu vērtējumu rus valodas kontroldarbā, skolotāja, ar kuru jau biju apradusi, atkal izraisa nepatīkamas emocijas, un 90% mācību mani drausmīgi un dziļi garlaiko.

Bet ir jau viens (nē, patiesībā jau vairāki. Viens tikai izceļās) saulstariņš, kurš klenderē pa to pašu skolas ēku, un liek man nodomāt kaut ko labu, katru reizi, kad viņu ieraugu.

Šodien ar Paulu un Inesi devāmies rudens medībās ar fotoaparātiem, bet tas prieks diemžēl beidzās vēl pirms bija īsti sācies. Un vēl jau šodien bija arī ģitāra.

Okay, byēe.

I'm alright, don't worry please!