Emocijasemocijasemocijas.
Šī nedēļas nogale iesākusies skaisti. Ar Riharda koncertu pirmākārtām.
Tāāda vieta, kuru mēs ar Sandru un Paulu vienas nekad nebūtu atradušas. Kaut kādā tumšā pagalmā, aiz neapaismotām durvīm, bez neviena uzraksta. Viena es arī tur iekšā nebūtu gājusi :D
Bet pēkšņi mēs atradāmies ārkārtīgi patīkamā vietā ar brīnišķīgu atmosfēru, un, akmansdievs, cik daudziem tik ļoti foršiem cilvēkiem! Sandrai un Paulai nācās pieciest vairākas reizes, kad es vienkārši izkusu un izsmērējos pa dīvānu, jo jau atkal biju ieraudzījusi kādu ar pirmklasīgiem matiem. Tad mūsu dīvānā iespiedās arī kaut kāds brālis, kaut kāda Liene, un ar stundas nokavēšanos (tikai, pfft!) Rihards arī sāka spēlēt.
Kaut arī man, protams, ļoti patika, koncerts Metro bārā man radīja vairāk sajūsmas, laikam jau tāpēc, ka tur nebija neviena krieviska cilvēka, kuru atrašanās iemesls īsti nebija skaidrs. Bet, vārdu sakot, man koncerts ļoti patika un par vietu vispār biju sajūsmā.
Paldies Sandrai un Paulai, ka atnācāt :) Rihard, eh, ko tur daudz atkārtoties. Mīlu Tevi ļotiļoti.
Un tālāk jau mēs ar Gerdu devāmies cauri Vecrīgai, padziedot Brokastis Tifanijā, un visādi citādi stulbi uzvedoties. Un tad, demonstrējot savas dziļi apslēptās orientēšanās spējas, aizgājām precīzi uz savu galamērķi Amandas-astoņpadsmitās-dzimšanas-dienas-pārsteiguma-ballītes-sākuma-vietu.
Tur mēs sagaidijām Amandu un apsveicām viņu. Un pārsteigums izdevās par kādiem 100,8 procentiem. Dabūjām asaras jubilāra acīs un nesakarīgas, neartikulētas laimes skaņas :)
Un tad tādā mīīlzīgā meiteņu barā, kas vēlāk pārtapa par vēl mīīlzīgāku meiteņu un puišu baru, devāmies uz "Prieku!", kur mums nācās sagaidīt bāra īpašnieku, kurš ir Amandas klasesbiedrs (!), lai mēs un citi nožēlojami nepilngadīgie cilvēciņi tiktu iekšā.
Pēc tam čilojām čupā, spilvenu čupā. Tik jauka sajūta vienkārši runāt ar nekad nesatiktiem cilvēkiem, un saprast, ka viņi ir pavisam jauki un prātīgi, un pat no gaisa izrauts temats jums ir apspriešanas vērts.
Ar čali, kuram tā arī neuzzināju vārdu, mums vispār sāka rasties dvēseļu radniecība, jo mums ir tīīīīk daudz kas kopīgs. Piemēram, mūs gaidot, mūsu abu vecāki cerēja, ka būs meitiņa :D Un viņam bija arī ļoti jauki mati, buži-buži-buži.
Ar Amandu vēl bišku parunājām, cik šis ir ārprātīgi un superīgi, pārspriedām Spānijas alus etiķeti un viskiju ar viskiju un kolu, un to, kā esam noilgojušās.
Bet mums ar Gerdu bija jāčāpo mājiņās jau uzreiz pēc tam, kad Amanda bija 18 reizes uzmesta gaisā. Atvadījāmies ka īsta krievu ģimene, ar visas rodņas vairākkārtēju samīļošanu un sabučošanu, un raudāšanu, un solījumiem drīz atkal satikties, un ar Gerdu devāmies ellīgi aukstajā vakarā uz mājām. Ejot garām Route66, tur skanēja Tighten Up (tas bija tik šokējoši, ka man bija tas jāuzraksta :D)
Tātad, jau tagad ļoti daudz pozitīvu emociju, šovakar jau pie Karīnas, solās būt jauki :)
Love, dudes!
