Mērfija likums-ja Tu kaut ko gaidi tik ļoti, ka tas ir gandrīz vienīgais, kas notur Tevi pie dzīvības matemātikā, puse no Taviem draugiem noteikti neieradīsies. Kur nu vēl ģitāras. Bet par to vēlāk.
Tātad piektdiena sākās ar kaut kādām dikti jancīgām tūrisma sacensībām Šmerlī, kurās es pārstāvēju savu skolucīti komandā ar Sandru un dvīņiem Gunāru un Gustavu, kuriem skaidrības labad piešķīru vārdus Jānis un Pēteris. Vispār jau mums gāja sūdīgi, jo kas tad tā par Annu, kas nemudās Šmerlī, kur skrieti sazin cik treniņi. Nu, bet vienalga, sacensības man (un Sandrai arī, man šķiet) bija izdevušās, jau nesoties uz otro uzdevumu, un ieraugot kalna galā kādu ar absolūti atpazīstamu profilu un apstulbumā nodomājot-"Ko viņš te dara?". Jup, mūsu mīļākais cilvēks Jānis arī tur bija kaut kāda neizskaidrojama brīvprātīga iemesla dēļ, un, protams, es jau nespēju neuzkrist viņam uz nerva ar kaut kādiem debīliem jautājumiem, bet viņš bija apbrīnojami vēss, malacis. Vispār, nabaga visi, kas izpelnījušies manas simātijas un/vai apbrīnu :D
Nu ja, kad mēs vairāk nekā pēc divām stundām izsvempāmies no meža, izradījās, ka esam trešie, dabūjām diplomus un galvas lampas, un es atklāju, ka mani ir sa*isies telefons, tātad esmu visiem saviem draugiem galīgi neaizsniedzama. Nu neko, šķīros no saviem skolasbiedriem un, nopirkusi apelsīnu sulu, ar smaidu devos uz Mežciemu kājām. Smaids neturējās ilgi. Žļambājot vienīgo pārtikas rezervi-šokolādi, es galīgi ne pa tēmu sastapu arī Kārlēnu, kā īsta urla paprasīju viņam pazvanīt, bet, protams, Gerda nespēja pacelt.
Tas noveda pie tā, ka labu laiciņu dirnēju pie Gerdas mājām, līdz ieradās viņas māmulīte un beidzot arī viņa pati un Karīna. Tad jau kļuva jaukāk, iemēģinājām visādas parasti sēdēšanai nepiemērotas vietas un dusmojāmies uz Anniju un Eviju, par to, ka viņas bija mūs uzmetušas.
Kad ieradās Lāsma, mēs sākām aizdomāties-hmm, kur gan bija mūsu pozitīvie draugi ar ģitārām? Nu, ko romatičnija vakara gaisotnē Anna ķērās pie lietu organizēšanas un kārtējo reizi pierādīju, ka man šajā ziņā nav talanta :D :D Dāvis tika cauri ar pāris vēstulēm draugos.lv un aizbildinājumiem par mammu un vēl sazin ko :D
Tad es ķēros pie Gerdas telefona un zvanīju Kasparam. 2o minūšu laikā es novedu viņu līdz totālam nožēlas līmenim, bet tas jau neko nepalīdz. Arī viņš tika cauri sveikā vien ar draudiem (viņš gan teica, lai es aprocīti šitajā neiepinu, bet es to izdarīju :D). Āā, un vēl viņš bija starpnieks virtuālajām bučām un apskāvieniem. Paldies.
Un Gintam bija korejiete mājās, viņš jau nebija vainīgs :D
Nu un tātad mums bija meiteņu vakars :D Mēs ar Lāsmu kārtējo reizi notēlojā nogurušas ņuņņas un aizgājām ātri gulēt, bet Gerda ar Karīnu gan vēl paspēlēja dambreti :D
Nu ja, un mums ar Lāsmu jau uznāca pļāpāšanas maratons, un mēs lieku reizi secinājām, ka pārāk labi viena otru pazīstam :D Viņas reakcija bija tieši tāda, kāda es biju domājusi, ka būs :D Āāā un vēlviens viņas ģeniālais citāts-galvenais jau, ka viņam nav džeks! :D :D :D
No rīta vēl mazliet paterorizēju Gerdu par to, ka nedrīkst tā plosīt viņa mākslinieka sirdi, un priecājos, ka viņas nepazīst nevienu manu mīļāko cilvēku, jo viņi nepazīst mani, hahaa :D
Un vēl Gerda bija iedomājusies, ka es, kopš spēlēju ģitāru, labāk dziedu. Hā! Šo domu apgāzt man nenācās grūti :D Tas, ka es dziedu klusāk, nenozīmē, ka labāk :D
Un tad jau pienāca sestdienas diena, kad es sapratu, ka esmu Rīgas vidū, visa mana ģimene ir ārpus Rīgas, dzīvokļa durvis ir aizslēgtas, atslēgas ir iekšpusē, man nav daudz naudas un nekādas telekomunikācijas. Ūūūrg, varbūt besīgākās brīvdienas, kādas atceros, bet tomēr prieks par tādiem draugiem kā Šmule, ka vienmēr var izlīdzēt :) Nu, jā, bet Annijas un Evijas ieteikumi, jau arī bija no sirds!!!! Sirsnīgi Mīļi Pateicos, idiotes! :D :D
Un tagad es beidzot esmu mājās, paldies, Lāsmai par glābšanu, tagad es esmu nogurusi. :)
Bet tomēr. Šodien vairāk nekā parasti-
Love someone, dudes! :)
