Twist and shout!

Njā, šodien bija kārtējā atandarta dieniņa skoliņā, nekas īpašs nenotika, vien uzzināju, ka man ar redzi, kā teiktu Sviesta kino, viss ir norm, man, Paulai un Inesei jāgatavo kaut kāda dumja publiskā runa angļu valodā, rīt jānodod literāls darbs un jāpārdrukā mana matemātikas klade, lai tā būtu gatava Ilžuka nestandarta pārbaudītei.

Jāp, vienīgais ievērības cienīgais notikums notika, kad mēs pēc stundām devāmies atbalstīt Sandru basketbolā. Sandras pirmais teikums, protams, bija "Stulbās, kāpēc jūs atnācāt?", bet mēs nejutāmies traucēties un palikām tur apsmiet Juglas komandu un tādā garā. Protams, Simona nespēja iztikt bez brutālas psiholoģiskās traumēšanas, ko šoreiz gods godam izturēja Sandra, bet pēc tam, kad 75% fanu sastāva bija izlasījušies, mēs ar Sandru skumīgi apspriedām, ka Simonai ir tikesme visas jaukās lietas padarīt tik biķerīgas.

Bet tad jau es sāku gremdēties visādās salīdzinoši vecās atmiņās un smaidīt, lidionties pa savu mazo pasaulīti. Man pietrūkst Marijas.

Vispār garastāvoklis brīnišķīgs, mājās burtiski aizlēkāju :) Labi, čaviņa!

P.S. Šonakt diezvai gulēšu :)

The only time I spend with you is in my dreams.

(Tā tik tiešām ir)

Es nesaprotu, kur palikusi nenormālā norēkšanās starpbrīžu laikā? Mums ir tikai kaut kādas standarta sarunas! :D Simonu vēl varētu saprast, tā lidinās savā sapņu pasaulītē, bet pārējie un es? Kas ar mums notiek, kolēģi? Laižam taču šortos, nu!

Venkārši matemāticiņa dzen mani kapiņā. Kā var būt TIK garlaicīgs priekšmets? Pat Ošuka piezīmītes vairs nav tik jautras, kaut arī, protams, iedomāties viņu basketboliņa treniņnometnē, ir biedējoši :D

Njā, vēl jau mēs apspriedām trakā ornitologa ekoloģisko dzīves veidu, un sagaidījām manu un Sandriņas (:Dpiedod:D) kaut ko izgulējušo brāli, bet tad jau pienāca laiks 70 jautājumu anketām! Es nesaprotu, tur bija jautajumi gan par seksu, gan narkotikām, bet neviens pats par rokenrolu? Vienkarši mizerabli, manuprāt!

Vispār jau tāda standarta diena, ar standarta nobesīšanos, cerams, ka Sandrai un Martai rīt labi veiksies olimpiādē, un Šokolādei hokejā, uz kuru es viņu iespējams pavadīšu :D (devil) :D

Mans brāļa sīkais ir riktīgs saldais mūdzis ar sarkaniem kaķiem un rozā krekla :D

P.S. Šodien no vērīgajiem vērotājiem saņēmu paziņojumu, ka es daudz sarkstu. Tā tiešām ir? :D

Un jau atkal tās geniālās bildes :D

Stupid me to belive that I can trust in stupid you.

Jā, mēs ar Simonu vakar bijām uz spēli un, kaut arī man bija jāpacieš viņa šausmīgi kaitinošā un apkaunojošā klātbūtne, pozitīvu emociju bija daudz! :)

Varbūt ne gluži tik daudz kā šodien, kas jau sākās jautri, pamostoties un secinot, ka esmu diezgan pamatīgi aizgulējusies :D Pff, steigties man nenāca ne prātā. Un vispār skolā visi tik jauki un pozitīvi, man pilnīgi un galīgi atgriezās hipija noskaņojums, vienkārši es gribēju aiziet un samīļot kādu vienu ceturto daļu no visas skolas iedzīvotājiem :D Labi,es aizrāvos ar savu hipija noskaņojumu :D

Un kā jau normālā piektdienas pēcpusdienā, mēs devāmies arī pierīšanās ceļojumā, kura laikā mēs, kā lai to pasaka, pierijāmies. Un, Simon, tu jau zini, kādā gadījumā tu atrausies pa muti :P

Gaidu rītdienuu, tāpat kā jūs visi, bet mani vecāki visdrīzāk būs mājās un es īīīsti vēl nezinu, vai iešu arī rīt uz hoķi. Tikai nesit mani, Simon!


Dīvaina sajūta, esmu ultramegahiperhipij priecīga, bet vienlakus arī bišku nobesījusies. Ko tas varētu nozīmēt? Hmm....

Nu, es ceru, ka jūs visi esat laimīgi un jums arī par kaut ko prieks, jo it's all about the love, dudes! :)

This I love

Šodien emocionālā diena, vismaz man.

Pie vainas kārtejā neizgulēšanās, literatūras un kinomākslas dēļ, tam sekojošās briesmīgās galvas sāpes, pārsmiešanās ar Sandru par viņas bērnibas bildēm, tramīgais volejbols, stulbā Riba un, protams, Malorie Blackman grāmatas Noughts&Crosses pabeigšana.

Grāmta, kas man divas diennaktis neļāva normāli koncentrēties uz draugu pļāpāšanu, kur nu vēl mācībām, un aizmigt neļāva līdz brīdim, kad manas acis atmuguriski iegriezās acu dobumos no pārlasīšanās.

Tik emocionāla grāmta, ka es īgni purpināju vai spiedzu, vai bļāvu, sitot ar to sev pa galvu, un visādi citādi es savā lasīšanas stilā saku atgādināt Gerdu. Un šo apbrīnojami skaisto mīlasstāstu, kura nobeigumu man vajadzēja lasīt sveču pilnā telpā, birdinot asaras mežģīņotā salvetē, es pabeidzu ar krietnu lasīšanas ātruma uzrāvienu pēdējās 4 min pirms angļu valodas stundas beigām.

Protams, tik ātri līdzpārdzīvojot visas bēdas, līdzjūtību, izmisumu, īsos prieka brīžus un nenormālo skumju un bezcerību sajūtu, kas tika aprakstītas grāmatas pēdējās lapaspusēs, es sajutos tā, it kā man galva būtu piebāzta ar vati un man uzradās totālās emocionālās paģiras. Žēl, ka es palaidu garām tik daudz no skolas dzīves šajās divās dienās, bet tas bija tā vērts.

Beidzot esmu atradusi autoru ar man līdzīgu rakstīšanas stilu! :)

Lai nu kā, savu emocionālo satricinājmu pārvarēju, kad ar Paulu zvaigājām par to, ka gan Andrux13 varētu izskatīties savā bērnības vestē un šortos :D Oh, boy, kas par tematu :D

Labi, tagad man vajadzētu sadabūt kaut kādus akordus, ko pamācīties, un sākt skricelēt nobeigumu pašai savam sirdi plosošajam stāstam :D

Lai jums visiem veicās! :)

Fifteen is a stupid age...

...labi, ka pēc mēneša būšu tikusi tam pāri :D

Tātad, Annijas dzimšanas dienas svinēšanas pasākums, par kuru, vel trīs stundas pirms tā sākuma mēs nezinājām, kur būsim. Beigā tomēr kaut kā attapāmies pie manis :D

Pirmo reizi kāds manam puspajokam pamestajam uzaicinājumam ierasties pie manis, ap desmitiem vakarā, paklausīja, par ko paldies Simonai un Sandrai :)

Arī Kaspars malacis, ka izrāvās no tuvo un tālo radinieku svētkiem un ieradās pie manis. Un mini koncerts bija apburošs :D

Lielāko vakara daļu, kamēr puse manu viesu iestudēja Gamletu, otra daļa un es pavadīja sēžot uz divanija un aspriežot pasauli sev apkārt, vecīt :D Uzzināju daudz ko jaunu, ko varbūt nemaz negribeju uzzināt, dalījos savās pārdomās par sava stāsta varoņa prototipu un apspriedu muziku, kā arī domāju interesantākus nosaukumus akordiem, piemēram, "deju studija 7". Man jau patika, kā Simona pārdzīvoja par Nezināma Trešā Liekā esamību, kā ari par daudz ko citu, un padarīja visas kaut cik skaistās lietas pretīgas, tapēc mums ar Sandru vajadzēja sapspringti apspriesties par skaistajiem bikerīšiem un tādā garā :D

Un tad pēkšņi nakts vidū pazuda Kaspars. Neizskaidrojami. Neļauj saviem vecākiem kāpt tev uz galvas, vecīt! :D

Pēc ballītes rīts klasiskāks vēl par klasiku, un mums ar Simonu un Sandru ievilkās kaut kā līdz pusdiviem :D

Paldies, bija labais, ceru, ka jums arī patika kaut cik, un Annija un Kaspars nenožēlo savu svētku nesakarīgo svinēšanu :D Mums vajag normalu baļļuku ar normālu standarta izārdīšanos, nevis rāmu tikai ūdens dzeršanu pie manis :D Tauta, sarosās! :D

Un tagad es došos darit kaut ko lietderīgāku, nekā Ošuka uzdoto mājas darbu matemātikā.

It's all about the love...

I'm on FIRE!!

Tātad es esmu atpakaļ civilzācijā mazliet ilgāk nekā uz pusstundu :D

Daudz lietu jau man vajadzētu te uzrakstīt, gan par nometni (varat arī izlasīt Gerdas blogu), gan Jaunā gada sagaidīšanu (skat. Annijas blogu. Atceroties smaidīt gribas :)), gan par brīvlaku kopumā. Mēģināšu trīs vārdos-man diezgan patika :)

Un tātad, tikai vakar atgriezos no viena no lādzīgākajām vietām, ko esmu apmeklējusi-Champagny ciemats, Fracijas Alpi.

Man patīk kalni, un es nezinu kāpēc. It kā tikai mizīgas klinšu čupas, bet skaisti taču, un šķietami pretēji loģikai, es kalnos jūtos droši. Sīka, nenozīmga, nespēcīga, bet tik un tā jutos labi.

Šajā jaukajā vietā ierados kopā ar gandrīz visu savu dullo ģimeni, un mans mērķis bija iegūt vismaz kaut kadu sajēgu par snovošanu.

1.diena. Uz kalnu vēl nedodos, ar Artūra ratiem brāžos pa ciematiņa ielām un elpoju Alpu gaisu. Daudz gulēju, mēģinot izgulēt Jaungada nakts garu :D (Jā, ahem :D)

2.diena. Kopā ar Kristīnu dodamies satikt savu kruto instruktoru Vincentu. Braucot augšā jau iepraktizējam teicienu "Please let's stop, I need to sit and cry", bet to nemaz nepielietojam, jo Vincents, kaut arī smēķēja ik pēc 15 min, bija varen lādzīgs, un pēc pāris stundu bumsīšanās augšā lejā, es jau esmu profesionāls iesācējs un māku perfekti braukt uz papēžiem :D Sasniegums :D

3.diena. Uzsnidzis svaigs, mīksts un biezs sniedziņš, kas manos maniakālajos brāļos un arī tēvā viesa sajūsmu, bet es kietni ieskābu, jo svaigs sniegs nozīmē to, ka trase ir pa pusei klāta ar mīkstam sniega kupenām , kuras iebraucot tu nožaujies, jo nemāki normāli braukt, bet otra puse ir dzīvs ledus, uz kura uzbraucot tu, kā jau snovotājs iesācējs, sabīsties un nožaujies. Uz pirkstagaliem vēl arvien neslīd kā vajadzētu, metu atpakaļ uz papēžiem, bremzēju, krītu, lamājos.

4.diena. Spīd saule, trases ir svaigi notīrītas, ir auksti, garastāvoklis preicīgākais visā šajā gadā :D Braucot beidzot dabūju to pareizo sajūtu, metu slaidus lokus kā slēpošanas instruktori ar "pingvīnu" virteni aiz muguras, un braucu lejā smaidīdama kā viegla pamuļķe. Ātrums ir lielāks, kritieni retāki, bet sāpīgāki. Lamājos tikai vienreiz. Diena izdevusies, tikai žēl, ka pēdējā.

Brucienu atpakaļ pavadīju galvenokārt apsmejot Artūru, jo viss, ko viņš dara ir tik smieklīgi :) Vēl priecājos par gaidāmo vakaru Hamletā.

Bet jau Rīgas lidostā sākās ķibeļu sērija, beigu beigās noplīstam benzīntankā, un mana māte paziņo, ka es uz nekādu Hamletu neiešu, kaut arī vienai no manām labākajām draudzenēm paliek 16, un es esmu apsolījusi. Noskaņojums sabojāts uz visu nakti.

Piedod, ka nebiju, Annij, bet sestdien es būšu klāt, un vēl vaļā no manis netiksiet :P :)

Paldies Kasparam par manu absolūto motivēšanu attiecībā uz ģitāras spēlēšanu :)

Un paldies arī visiem maniem foršajiem klases (un skolas) biedriem, kas man lika tik ļoti sapriecāties par skolas sākšanos! :)

Miers ar jums, vecīši! :)