You want to know, know that it doesn't hurt me...

...you want to know about the deal I'm making /Placebo-Running un that Hill

Tas tomēr ir labāk nekā nekas, kad visi perfekti izplānotie plāni un situācijas notiek tieši tā, kā tām vajadzētu notikt, tikai bez perfektuma :D Jā, tas tomēr ir dāāāāāāudz labāk nekā nekas. Vispār man bija ļoti liels prieks par šo random pasākumu, jo viss notika diezgan forši, es vismaz nepamanīju nekādu drama ballītes laikā, kas pēdējā laikā jau ir sasniegums, un mans garastāvoklis bija labs ^_^

Tā kā dzīvoklis man nevienam nav jāatrāda vēl līdz trešdienas naktij, tad ballītes sekas es novācu maksimāli flegmātiski :D

Ja kādam ir skumji, vari droši braukt pie manis gandrīz jebkurā diennakts laikā, uzcepsim banānu pankūkas (mm...pankūkas)

Nu kōōō tad jau gaidām nākamo izdevību un līdz tam-čīīīl

Peace, dudes, one love :D

Nu tā īsi

Šis vakars manīja manu dzīvi.

Vienalga taču, cik lielā vai mazā mērā.

Sajūta, ka manā dzīvē ir kaut kas lieks.

Varbūt šis blogs?

Ja te ilgāku laiku neparādās nekādas ziņas no manis-

neuztraucieties, tad mans blogs ir nomiris dabīgu nāvi.

Bet varbūt tas tikai tā, šodienas garastāvokļa iespaidā.

Shine, shine, shine ōōōōōn! :) :)

Skaista tā ziema tomēr sanākusi. Bēēēt tik un tā nekas mani nepārliecinās-pavasari, velcies šurp! (mm-hm!)

Un šodien divpadsmitie uzlika savu izstādi, ko es nez kāpēc uztveru kā kaut kādu pavasara pazīmi :D Āā un jaukā, bet bremzīgā klases audzinātāja sāk pamatīgi kaitināt, laikam jau tomēr sanāk, ka es pati vien esmu vainīga, ka apsolīju uzvarēt vienatnē un beigās to tomēr neizdarīju :D

Nu bet... vispār jau šodien ļōōōtīī laba un smaidīga diena, visādi devil smaidi, jaukie smaidi, samulsušie smaidi, čainīz smaidi un atpalikušie smaidi (lielā kvantumā no manas puses)

Mācībās jau šī nedēļa arī izdevusies, nekādu drausmīgo latviešu valodas stundu, arī matemātikas par divām mazāk kā citās nedēļās, tāpēc arī mazāk iemeslu besīties :)

Šodienu laikam veltīšu mierīgai lasīšanai un rakstīšanai (un iedvesmas gūšanai, protams) Ha, brālis aiz sienas klausās "Suburbiju"- vienu patiesi patiesu dziesmu (Hahaha, šodienas viens no labajiem starpbrīžiem-"Nu patiesi, puisīši!" Haha, ir jau jautri adresēt to kaut kādiem divmetrīgiem lamzakiem :D) Ak jā, ja dziesmu gribās noklausīties, tad rekušekute! http://www.youtube.com/watch?v=NW7eacQQg8w

Nu ko lai vēl jums saka, sauleszaķukīši-

Love, dudes!

It's the tick of our time and the tick in her hair...

...That made me feel so strange

Oh, she's only seventeen!

Paldies par apsveikumiem un visu pārējo, kas padarīja šo dienu ļoti skaistu. Viss notika apmēram tieši tā, kā es biju gribējusi. Miers, draugi!

Laikam esmu ļoti es laimīgs!

/Prāta Vētra

It's such a fine and natural sight

Lūk, kā, visa nakts paskrēja vienā epikā, gan Zvaigžņu karus izkarojām, gan nebeidzamās sarunas gandrīz izmuldējām. Tas bija tik muldīgi un labi. Ieniru bišku vecās sajūtās, bet jau kuru reizi sapratu, ka ir labi tā, kā tagad ir. Pāāāāldies par atnākšanu, Sandra un Paula!

Izrunātas smagās runas par manu veselību ar maniem sencīšiem, izgrūdu Pēteri no gultas, lai pati varētu pagulēt un, jā, nogulēju gandrīz visu skaisto dienu.

Uz skolu jau kārtējo reizi neko nedarīšu, bet tā jau kļūst par rutīnu un tagad te sēžu un prātoju, vai vajadzētu īstenot vienu no daudzajiem plāniem.

Pietrūkst laika, kad ēdām lētos saldumus, kad pat naktīs bija karsti, kad varēja vazāties klauna šortos un kedās sautējās kājas, kad uz rokām aprocīšu bija vairāk kā saprašanas, kad satraukumi bija jau aiz muguras, kad jumti bija mūsu pludmales.

Ajjj, ģimene.

Visi izskatās vienkārši garīgi atpalikuši un muļķi. Nu toč' it kā mums jau būtu deviņdesmit gadi un mēs savā villā skatītos rīta multenes.

Ai, mani ģebilas :D

I'm just gonna use your love tonight

Tātad Gerdas dzimšanas dienas dāvanu gatavošana, pati diena, apsveikšana un noballēšana nu ir garām, hjūūks, viņa pieaug tik ātri :D

Nu tātad, atkal pēc ilgiem laikiem ballīte pie Gerdas, kas sākās ar mūsu dāvanas brutālu uzstūķēšanu viņai mugurā un ieniršanau superīgajā kūkā un visā citā ēdienā :D Jāā, ēdiens bija lielisks, it īpaši zupiņa no kantainajām bļodām pašos piemērotākajos brīžos :D

Ak vai, es taču iepazinos arī ar Kaspara divpadsmitstīgu mazulīti! Viņa ir tik skaista, palīdzeju nomainīt stīgu, bišķīt padaudzījos arī uz viņas, bet tā diezgan bailīgi (jā, jo es nejēdzu spēlēt :D) Kaspara improvizācijas-okeāna-un-vēl-kaut-kāda gabala apvienojums vienkārši norāva jumtu, traki. Es tikai brīnījos, kā viņam nenolūza roka :D

Protams, neiztiku jau bez darbībām, kas izpelnījās "ūū, izskatās pēc seksa!" un "Ak dievs, atrodiet taču sev istabu!", bet es jau tikai vēlēju to labāko :D

Lielāko vakara daļu pavadīju-cik neierasti-kaut kādā hipija stāvoklī pie ūdenspīpes un ēdiena, pārspējot visus burbuļu pūšanā :D

Noteikti atmiņā paliks brīdis pirms otrā tostu apļa, kad sēdējām romantičnij tumsā ar svecēm un pēkšņā apgarotībā visi dziedājām Hallelujah. Tas bija sasodīti skaisti. Vispār visa nakts bija mīlestības izrādīšana, ar nemitīgiem, ilgiem apskāvieniem un nesaprotamām murmulēšanām par mīlestību :)

Ap trijiem visiem sākās "atlūzšanas laiks", tas ir Karīna aizgāja pieskatīt Anniona un Tomasa tikumību, bet mums, pēc ierastā kautiņa par vietas nesadalīšanu dīvānā, sākās sadziedāšanās ar meiteņu grupņiku otrā istabā, ka sarī bija fucking amaaaaazing!

Tad Kaspars paņēma ģitāriņu un mēs saspiedāmies vienā istabā, lai padzietātu līdzi Wonerwall, Spogulīti, Fiftīnu un vēl kaut ko, ko es tagad neatceros :) Un arī tas bija foršiforši.

Pēc tam kaut cik aizmigām, lai pamostos skaistajā morning after ar blue blue sky!

Gerda tik precīzi pateica "aaaw, ģimene", kad mēs visi bijām saspiedušies uz dīvāna, lai skatītos Tomu un Džeriju, Skubiju Dūūū un Family Guy, ēdot Gerdas uzceptās, gardās pankūciņas un dzerot pienu :) :) :)

Foršas brīvdienas, audziet lieli un stipri, Gerda un Raivi, un paldies jums arī, visi citi mani draugi, ka esat tik konkrēti mīlami!

Čāāāuu!! :)

My friends they are so beautiful :)

Adventureland

Tagad pēc vasaras ilgojos ar gandrīz vai sāpīgu izmisumu.

Don't be so afraid of changes!

/Heat Ledger

Oh, well, jā, ir uzsākts vakariņu maratons, kaut arī tagad tajā būs jāietur pauzīte sakarā ar neskaitāmajām dzimšanas dienām, kas coming this way :)

Piektdienas vakars sākās ar to, ka es biju supersieviete :D Saņēmu zvanu no nepazīstama numura un pēc nepilnas pusstundas jau atkalredzēšanās puņķi un asaras (un smiekli, un tizlošanās, un vārīšanās, un nekā neteikšana) Vecrīgā, kur satiku 11 mēnešus neredzētu draugu, kurš bija atvilcies uz Latviju, diemžēl māsu atstājis Greit-Britņā.

Vakaru turpināju ar sevis cienīgu tizlu ēdiena pirkšanu un pēc tam ļoti steidzīgu un nesakarīgu Cāļa virtuves recepšu gatavošanu, ik pēc desmit minūtēm ieskatoties pulkstenī un lēkājot no vienas kājas uz otru un lamājoties apmēram 5 sekužu garumā :D

TOMĒR kaut kādā maģiskā veidā, man padevās perfektākais no perfektajiem taimingiem, pabeidzu visu šmorēt tieši tad, kad kuplais draugu pulks pārvēlās slieksnim.

Un vakariņas paēdām, hahaha, nu, varēja būt arī daudz briesmīgāk, vismaz siera kūkas putra bija jautra :D

Un, turpinot labo noskaņu, noskatījāmies Laivu, Kas Trakoja (mēs ar Sandru jau otro nedēļu pēc kārtas :D) Eh, šī filma, tā vienmēr uzlabo garastavokli!

Pačāpojām arī pa dikti smuko laiku ārā un tad jau pavisam drīz jaukais un mierīgais vakars beidzās.

Šodien ABFSā neko īpašu nedarīju, tikai, ja man būs jāizlasa vēl kāds tekstelis par mēles uzbūvi, es nogāzīšos uz galda un rīstīšos ar sausu rīkli :D

Pēc tam mūsu nemirstošajā kompānijā iecirtām ģimenes Margaritu un divas kolas :D

Ar Gerdu mazliet pacacojām, pavazājāmies pa sniegu, tad jau man bija laiks ar Karīnu devāmies noskatīties The Imaginarium of Doctor Parnassus, kurā, hmm, kāda laimīga sagadīšanās-tēloja arī mans šī brīža mīļākais aktieris :D

Nu ja, jauka filma, jā, tagad došos atpūsties.

Byēēē.

Boy A

Filma tiešām bija "heartbreaking", kā teica galvenās lomas tēlotājs, mans šībrīža favorītaktrieris Andrew Garfield, kurš par šo lomu ieguva Lielbritānija kinomākslas gada balvu kā labākais aktieris.

Un pats skumjākais visā filmas morālē ir tas, ka es zinu, kurā pusē es būtu nostājusies. Pretējā, protams. Jo es piederu pie tiem cilvēkiem, kas netic, ka cilvēki var laboties. Psihe jau paliek sakropļota tik un tā. Laikam neko citu nevarēšu uzrakstīt, rokas vēlarvien drebelējas.

-You don't know what to say

-No

-Say "thank you"

Tas ir tiešām fucki' sāpīgi, ja kāds stāsta kaut ko, tavuprāt, jauku par kādu tavu draugu un tad kāds, kurš šo cilvēku nepazīst, vienkārši iesmejas un sajūtas kā kaut kāds pasaules valdnieks or whatever.

Tāpēc es atmetīšu smiešanos par pilnīgi svešiem cilvēkiem. It sevišķi tāpēc, ka pēdējās dienas es esmu to darījusi pārāk daudz.

Ja vien mīli tu-lalalala...

Esmu mājās no super jauka koncerta ar superjauku atmosfēru, vispār jauku mūzičku. Tikai sēdēt tik tuvu pie skatuves, lai mākslinieks skatītos acīs bija mazliet creepy, it sevišķi tāpēc, ka mākslinieks tiešām nekautrējās to darīt :D

Vispār šodiena diezgan smaidīgā gaisotnē aizvadīta, vismaz smaidīts par labu iemeslu.

Šobrīd es negribu neko darīt, tikai būt un mazliet aizmirst par laiku. Vai vismaz man gribētos, lai man dot gana daudz laika vienai.

Es nezinu. Atkal jau sapinos, mēģinot uzrakstīt, ko es gribu, tad jau laikam patiesībā es neko negribu.

Bet vakars bija pozitīvs, paldies manai rodņai, Gerdai un, protams, mūziķu duetam :)

Besames mucho, mi amigo! Hahaha, tikai jokojos! :D

Say you'll come and set me free...

...just say you'll wait, you'll wait for me /Coldplay

Woohoo, Annijas dzimšanas diena un Kaspara vārda diena noballēta! Kā jau pēdējā laikā ierasts, visi bija nost jau pirms pusnakts, Kaspara vārda diena burtiski atvilkās, bet pēc neskaitāmajiem stulbajiem un smieklīgajiem tostiem laiks jau sāka skriet uz priekšu ašāk.

Apbrīnojami neizdrāstu ūdenspīpi lietoju laikam pārāk daudz, Raivis kaut kādā apbrīnojamā kārtā uzvarēja mani un Gerdu kutināšanas trijkaujā, Kaspars izstāstīja pilnīgi neloģisku pasaku, laikam nokaitinājām Anniju, saēdāmies Beātes ceptos, super-gardos kēksiņus, es (!) no labas gribas spēlēju kārtis un ta arī neizmēģinājām nevienu spēli dzērušiem viesiem :D Vēl jau arī skaistā barstīšanās ar bēbīšu pūdeti (kas bija pretīgi) un nemitīga iekāpšana traukos, kas bija pilnīgi visur.

Kā arī man jau ierastā, nūģīgā iešana agri gulēt kaut kadā grupņikā ar Raivi un Karīnu :D Bet diemžēl patiešām ir tā, kā es pačukstēju Karīnai, ka man vairs nepatīk ballītes. Laikam apnikušas mazliet, un es tiešām tā dēļ jūtos kā kaut kāda omīte. Tas tiešām ir tikai tāpēc, ka es nelietoju alkaholu? Jo es ļoti mīlu savus draugus un es gribētu bieži būt ar jums kopā, tikai... kaut kas nav. Bet anyways, vakariņas es jums taisīšu :D

No rīta uzvedos, kā galīga mauka, pieceļoties un uzreiz laižoties un mājām, nepaliekot neko palīdzēt, bet es ceru, ka tas taps man piedots.

Ārā ir vienkārši pretīgs laiks, bet man tik un tā ļoti žēl, ka ar Jāni nevarējām aizbraukt paslēpot, jo šo barucienu es tiešām gaidīju visu nedēļu. Varbūt jāatsāk pēc divu gadu pārtraukuma piestaigāt uz Ausekļa zāles treniņiem? Bet tie visi notiek tik tālu no manām mājām, ka pilnīgi noteikti pietrūks laika manām sasodītajām mācībām. Kur lai izrauj rezerves laiku?

Labi, čau, dudes!

Made me realize what I could not see

/Coldplay

Šobrīd mani vairāk nekā jebkad fascinē cilvēki, kas zina skaidri un nelokāmi tieši to, kas viņiem jādara, un viņiem padodas tas, ko viņi ir mācījušies darīt.

Un ziniet, kas ir pats jocīgākais? Šos cilēkus visvieglāk ir sasniegt otrpus ekrānam. Vai varbūt es vienkārši nemāku skatīties apkārt?

Šodien noskatījos divas filmas un, kaut arī, protams, bija uzjautrinoši vērot A.Džolijas un Dž.Depa sadarbību, lai filma man patiktu, pietrūka tieši viens pareizs nobeigums. Tāpēc manas dienas filma tomēr būs "Fracture"

Jo vairāk es runāju ar sevi, jo mazāk vārdu man ir. Kad es esmu viena, es domāju par baru, kad es esmu barā, gribu būt viena. ZB, kad sāksies skola vismaz nebūs citas izvēles.

Ziema, lūdzu beidzies, Tu man besī ārā.

You are the one that I wanted to find

2011.gads sagaidīts bez īpašām traumām un vispār sagaidīts tā, nu nekā, par ko es, protams, atvainojos saviem draugiem. Svinības, ka jau ierasts, notika Lagastos, ar manu vecāku orienāšanās kluba līdzdalību, šogad Lagastu teritorijā jauno gadu sagaidīja arī neierasti daudz mana vecuma cilvēku :)

Ziemas brīvlaika lielāko daļu es pavadīju Valmierā, Ausekļa tradicionālajā ziemas treniņnometnē, un es varu tikai pateikt, ka man ellīgi patika! Sniega daudzums mežā ieviesa savas korekcijas treniņos, tāpēc gaidītā skriešanas nometne izvērtās par slēpošanas nometni, bet man to darīt iepatikās un kā vēl, es ļoti labprāt jau šodien būtu atgriezusies nometnē un aizslēpējusi uz apnikušo trasīti, bet, kā izrādās, nogurums parādās tad, kad tu apstājies, tāpēc tagad es esmu mežonīgi nogurusi un arī pusslima.

Lai nu kā, nometne bija izdevusies, uz grīdas pagulēju, mūziku non-stopā klausījos, ar draugiem pasmējos, daudz ēdu, mocījos ar ēstgribu, uzstādīju mezglošanas rekordu, futbolu uzspēlēju, par Baibonu priecājos, Gerdu ar lokālajiem pakaitināju, sadraudzējos labāk, apņēmos studēt vēsturi vēl dzelžaināk, tēju no Sniegbaltītes krūzītes dzēru, dzerstiņu nogulēju, pabesījos, papeldēju eiforijā, aplipinājos ar stulbu dziesmiņu, biju pedofils pretējā virzienā, ekskursijā uz rūpnīcu biju, slēpes saziest iemācījos, padomāju par nākotni, mēģināju izdomāt, kā ceturdienās paspēt uz slēpošanu, par skolu nedomāju, Coldplay klausījos, piesaistīju pedofilu uzmanību, neizpratu personas rīcību, pasapņoju, par sniegu pajūsmoju, vispār diezgan labi pavadīju laiku.

Un vispār- Es sen neesmu bijusi tik laimīga, kā tagad!

Tiekamies, draugi, un mīlam, mīlam ļoti cieši un stipri un nebaidamies izmantot sīkās izdevības likt kādam smaidīīt! :) :)

Peace, dudes!

I'm so tired of acting tough

Mana dzīve iet kā pa viļņiem, un mani tas galīgi nesajūsmina. Tikai brīžiem. Vakardienas balle sākās ar pilnīgo emocionālo pagrimumu par sīkumiem, kuri varbūt tikai man liekas svarīgi, tad vēl uztraukums par to stulbo filmu, bet līdz vakara beigām balle bija pataisījusi mani reāli HIGH no pozitīvajām emocijām, tomēr atpakaļceļā uz mājām sakreņķējos par šo to, it kā neko, tikai laikam par to, ko uzskatu par manas dzīves jēgu. Liecību diena skolā atkal uzbūra konkrētāko smaidu manā sejā, uķi-puķi, tas bija riktīgi jauki, un man tiešām pietrūks mūsu klases šīs divas nedēļas, bet tad jau mājās un mātes kundze ar saviem smiekliem un visu pārējo, kas viņai ļoti padodas, panāca to sajūtu, ka es nekas vēl nebiju gribējusi būt tālu no mājām. Tālu, ļoti tālu.

Bet lohuj par manām sačakarētajām smadzenēm, kas normāli atsāks darboties tikai tad, kad pavasara saulīte sāks glaudīt vaigus. Tagad labāk palasiet par kaut ko pozitīvu! :)

Tātad balles diena sākās gana nesakarīgi, skolā kaut kāds sviests, pēc ceturtās stundas ar Jāni un Kārli pilnīgi oficiāli pazudām un devāmies uz Jāņa neizremontēto, bet riktīgi foršo dzīvokli (kuru mēs ar Kārli labrāt ieņemtu, lai nokrāsotu sienas un gulētu istabas vidū uz matračiem), kur ierēcām par Jāņa tapešu līmēšanas skila neesamību, kurinājām kamīnu un, ā, jā vispār montējām filmu klases priekšnesumam.

Beidzot tikām ar to galā, es pa ceļam uz skolu ienesos pēc savas kleitas, tad skolā mazliet pagulēju uz galdiem, kamēr tie divi ēda vistiņas un uzvedās galīgi kā galīgi nepieauguši.

Tad uzradās pārējā mūsu ballētāj-klase, es jau sāku satraukties par mūsu video, un, kad nonācām pie mūsu klases galdiņa, es jutos kā uz vemšanas robežas.

Jā, tika viskaut kas nočakarēts, bet man prieks, ka montāža mums tiešām bija gana profesionālā līmenī.

Nu ja, balle pati par sevi bija viens ellīgi smieklīgs, jautrs un lustīgs pasākums, man prieks, ka biju tur.

Andrīts-brālīts-mīļumiņš jau arī izārdījās, pirms tam gan tielējoties kā kaut kāda meitene, bet arī šī tradīcija tika turpināta, tāpēc-CHECK

Mums ar Solveigu bija īsta biroja ballīte-viņai ar Vladlena kaklasaiti ap galvu un man ar Kārļa žaketi mugurā...plecos...elkoņos...plaukstu locītavās. LOHUJ! Galvenais, ka mēs noballējāmie kā nākās ar gandrīz visu mūsu trako klasi, un kārtīi noķērcāmies pie "Cryin'" Pasākums tiešām beidzās vēl pirms sākās, pat "kreklu-nafig" bija tikai uz dažām minūtītēm (what kind of fun?)

Paldies Solveigai par biroja ballītes gara uzturēšanu un manis nepamešanu, Sandrai par būšanu un foršo izskatu, Martai par ballēšanos un foršoforšoforšo rokassprādzīti, Paulai par ballīšu devēselismu un pilnigi oficiālajiem jaunumiem, Simonai par priekšnesmuma komentēšanu un jauko uzskatu, Kārliem par stulbajiem futbolista-boksera deju soļiem un šūpuļkrēsla danci.

Visā visumā balle bija ļoti forša, liecības saņemšana arī, paldies par piemīlīgo dāvanu, Sandra!

Bet ir viena lieta, ka mīlasdziesmas mani tagad kaitina. Tas laikam tāpēc, ka mana sirds un prāts biedzot aprunājās, vienojās, bet nevarētu teikt, ka kāda no pusēm būtu kaut mazākajā mērā apmierināta ar iznākumu. Tāpēc tagad es pieķeros The White Stripes kā vēl nekad, īpaši dziesmai "Jolene", ar gandrīz tādu kā vājprātīgu izmisuma, bet tas jau patiesībā neko neatrisina.

Okei, dudes, tagad es laikam uz brīdi pazudīšu no sava bloga, gaidam Jauno gadu Lagastos, un mīlam visus, kurus varam :)

Now we're a family!

Īsumā šo nedēļas nogali varētu raksturot šādi- :D

Ar ko tas sākās? Ak jā, ar Sandru aizgājām uz Riharda koncertu-viss sirsnīgi un mierīgi, kā jau Rihardinjo koncertos tas parasti ir, pūlī viņš gluži parasti nelec.

Laimīga un pārsalusi aiztipināju uz mājām, kur ielīdu savā siltajā gultiņā, bet septiņos no rīta mani no tās izrāva Kārļa zvans uz paziņojums, ka viņi ar Solviegu un Paulu ir lejā. Aizgāja man tā lēni, bet nu beigu beigās visi sēdējām ar tējiņām

un es klausījos viņu nakts piedzīvojumus.

Ap deviņiem izkratījāmies no manas mājas, lai pa vēsīgo rītu aizkratītos nopirkt man jaunas stīdziņas un pēc tam uz skolucīti, kur bija paredzēts kaut ko filmēt.

Nu ja, kā vienmēr, kad Anna izdomā kaut ko prātīgu, no tā nekas nesanāk. Lielāko daļu laika mēs pavadījām, gaidot Sveķiku un izklaidējoties apmēram šādi:

Kamēr Kārlis gulēja kā īstens bomzis, mēs ar Solo un Paulu izklaidējāmies savā veidā, beigu beigās ieguvums

no šī nesakarīguma bija viena uzfilmēta aina, wāāāh vienkārši.

Nu un tā man ne pārāk gulētās nakts un jautrā, tomēr bezjēdzīgā rīta dēļ sačakarējās garastāvoklis, bet tomēr ļoti uzlabojās līdz vakaram un mēs uzrīkojām kārtējo ašo, jautro, bezsakarīgo, bez alkahola ballīti pie manis. Ak, jā, vēl daudz tika spriests par fiziku.

Daži cilvēki ļoti izklaidējās ar manu datoru un telefonu, bet tomēr Kaspars-bumbulīts bija jauks un nomainīja stīgas manai ģitāriņai stīgas, yay! Un pēc tam viņiem ar Raivi bija krutās mūzikas teorijas sarunas, oh, vāāv :D

Kad visi bija tādi apmiegojušies no ūdenspīpes, mēs devāmies ārā, pabildēties un, nu, ko gan vēl varētu darīt bariņš tīņu, ja ārā ir daudz sniega un auksti? :D

Jap, man reāli paveicās, ka vazājos apkārt ar fotoapartātu rokās, tāpēc izspruku ar vienu brīvprātīgu iegulšanos un vienu samērā saudzīgu un abpusēju iegrūšanu sniegā, lai es galīgi neatkristu no bara.

Nakts turpinājās ar stulbībām, pēkšņi uzradās arī Jānis ar abiem KK, kurus bija ļoti liels prieks atkal redzēt :)

Nakts laikā tā arī nenospēru Raivim foršo cepuri, un kāds gadījumā nezin, kur palika fočuks pēc tam, kad noliku uz virtuves galda? :D Jo aparāts has gone missing. Bet gan jau drīz atkal uzradīsies.

Šodien uzmetu savu zombijbrāli, bet reāli nav nekam vairs spēka, paspēlēšu savu svaigi stīgoto ģitāriņu, paadīšu un tad jau atkal atslēgšos.

Ja kādu tas baigi uztrauc, tad es varu atvainoties par visām stulbībām, kas izdarītas zem mana vārds :D

Love all around! :)

buč buč

es esmu debīla. LOL.

Evija ir foršākāa. ;****

Publicēt ziņu

jā

She fell in love in the first place

Ziniet, jā. Man ir pienākumi. Un vienalga, vai man tie patīk vai nē, gribu pildīt vai negribu, tas ir veids, kā es esmu nolēmusi dzīvot savu dzīvi, un man tas ir jādara, lai izrādītu cieņu apkārtējiem-tiem, kas veido visu manu vidi. Pat ja dažreiz negribās un galīgi nolaižas rokas, vienmēr būs prieciņi kā šodien, būs vēlme dauzīt domāšanas centru pret galdu (arī kā šodien), būs ticība un būs izmisums, bet visam ir jābeidzas kaut cik pozitīvi, jo ir lietas, kas būs vienmēr. Saule, vējš, jūra un akmeņi.

Un neesmu es greizsirdīga, bēdīga arī nē. Vienkārši lēni pierodu pie jauniem faktiem.

Man un varbūt arī jums vienmēr patika domāt, ka es esmu tā hipija dvēsele, kas visu dienu nogulētu zālē, lai ar acīm sekotu mākoņu ceļojumam. Nu patiesībā tā nav, es šodien sapratu, ka es vienmēr būšu tā, kas aiznesīsies pa to vasaras putekļaino ceļu, ar smagu mugursomu un saulē apdegušiem pleciem un izstieptu roku ar paceltu īkšķi, lai noķertu kādu veiksmes busiņu.

Es vienkārši nemāku palikt un priecāties par sasniegto, es laikam esmu radīta, lai joņotu (vai lēni vilktos) uz priekšu un dzīvotu no viena triumfa līdz nākamajam.

Bye.